Idejiskie dvīņi
Pagājušā gadsimta pirmajā pusē Eiropas politiskās attīstības vektors stipri nosliecās autoritārisma un pat totalitārisma virzienā.
Demokrātija tika izsmieta, un daudzās valstīs (tai skaitā Latvijā) nodibinājās nedemokrātiski režīmi. Šī virzība beidzās ar Otro pasaules karu un milzu traģēdiju daudzām pasaules tautām, tai skaitā latviešiem.
Autoritārisma tendences Eiropā parādās atkal. Latvija nav izņēmums. Jaunais autoritārisms izpaužas kā varai lojālu uzskatu dominēšana medijos un tiesībsargājošo struktūru gatavība skatīties caur pirkstiem uz varai pietuvināto pārkāpumiem. Lai arī arvien ciniskāk realizējas princips – kas atļauts vieniem, nav atļauts citiem, publiskajā telpā tas neparādās, jo dominējošie mediji to izliekas neredzam. Kā tas bija saulainajos Ulmaņa laikos un tagad pie Putina, Lukašenko un Latvijas kolektīvā vadoņa – Vienotības.
Mūsdienu autoritārisms ir maigs, un tā oponentiem nav jāliec muguras Kalnciema akmeņlauztuvēs. Salīdzinot ar trīsdesmito gadu traģēdijām, viss notiek gluži operetiski. Patiesībā esam atgriezušies vēl tālākos laikos – viduslaikos, kad smagākais sods bija anatēma jeb izslēgšana no baznīcas. Viduslaikos mācītājs norādīja uz nosodāmajiem vella kalpiem, savukārt tagad mācītāja lomu pilda televizora ekrāns.
Televizors mums pasaka priekšā – kā dzīvot un kā domāt. Kurš ir labais un kurš – sliktais. Citreiz pasaka priekšā pilnīgi pamatoti, citreiz ne pārāk. Atcerēsimies Dombura raidījumu Kas notiek Latvijā? pirms dažiem gadiem, kad notika toreizējā KNAB vadītāja Normunda Vilnīša linča tiesa. Vilnīša galvenais pārkāpums – viņš centās KNAB vadīt pats un nepakļāvās pareizajiem politiskajiem norādījumiem. Kā izrādījās, caurmēra sabiedrības uztveres līmenis kopš viduslaikiem nav daudz mainījies, un ar to pilnīgi pietika. Vilnītis tika apzīmogots kā vella kalps un pakļauts anatēmai.
Šī pārraide ir hrestomātisks piemērs tam, kā, pareizi izvēloties raidījuma viesus, nekritiskai auditorijai iestāstīt jebko. Līdzīgi Krievijas televīzijā rīkojas propagandists Solovjovs, un Latvijas
NEPLP šim kanālam piemēroja trīs mēnešu pārraidīšanas aizliegumu. Līdz Solovjova vai Kiseļova smadzeņu skalošanas meistarībai mūsu speciālistiem vēl augt, bet regulāra pie varas esošu politiķu eksponēšana no valsts budžeta finansētos medijos liek saskatīt līdzības.
Kad nupat sabiedriskajā televīzijā atsākās Vienotības tiesiskā jumta balsta figūras – Jutas Strīķes – slavināšana, kļuva skaidrs – Latvijas mediji no Krievijas medijiem atrāvušies tikpat tālu kā, teiksim, ceļu kvalitātes jomā. Proti, turpat vien mīcās atpalikušo valstu dūksnājā. Diemžēl to pašu var teikt par politisko sistēmu.
Krievijā 2011. gadā notika Valsts domes vēlēšanas. Jau pirms vēlēšanām bija skaidrs, ka uzvarēs Putina Vienotā Krievija un parlamentā tiks sistēmiskā opozīcija – Žirinovska LDPR, Zjuganova komunisti un Mironova Taisnīgā Krievija. Visa īstā opozīcija paliks ārpusē. Tā arī notika. Šā gada oktobrī notiks kārtējās vēlēšanas Saeimā, un jau tagad var nekļūdīgi prognozēt, ka valdību arī turpmāk vadīs Straujuma, bet parlamentā tiks vienīgā pareizā koalīcija Vienotība plus ZZS un Nacionālā apvienība, kā arī sistēmiskā opozīcija – Saskaņas centrs, kurai atvēlēts baroties pie valsts otrās lielākās (bet varbūt arī pašas lielākās) siles.
Visas vadošās televīzijas, ziņu aģentūra LETA un spēka struktūras ir jaunajai varas vertikālei pietiekami lojālas, lai šāds spēku līdzsvars saglabātos arī pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām un tā vēl ilgi, ilgi. Lai neviens netraucē saimniekot un sakārtot lietas. Tieši tāpat kā Krievijā, kur Putina vara kļuvusi mūžīga. Lai arī Vienotībai nav formāla sadarbības līguma ar Vienoto Krieviju, toties darbības stils abiem ir vienāds – gluži kā idejiskiem dvīņiem.