Kordziedātāju tauta

Latvija aizvadītajā nedēļā pierādījusi, ka var pēc visaugstākajiem standartiem noorganizēt Pasaules koru olimpiādi un tajā savākt bagātīgu zelta medaļu ražu. Latvija var. Taču šai varēšanai ir arī kāda blakus parādība. Pirms dažiem gadiem ar Saeimas korespondentes Agneses Margēvičas vieglu roku parādījās Latvijas politiķu dalījums divu atšķirīgu mentalitāšu nometnēs – kordziedātājos un darītājos. Tagad varam apkopot šo nometņu cīņas rezultātu.

Premjerministre Laimdota Straujuma LNT raidījumā 900 sekundes (9. jūlijs) atzina radušās problēmas ar Pasažieru vilciena iepirkumu un nekavējoties piebilda: «Bet tā nav valdības vaina.» Kad pa burbuli gāja Latvijas lielākais rūpniecības uzņēmums Liepājas metalurgs, valdības pārstāvji plātīja rokas labākajās Oblomova tradīcijās un teica: «Nu, ko mēs tur varam darīt?» Latvijas valdība sev atradusi ļoti komfortablu esības formu, kad tā ne par ko neatbild, taču katru nedēļu var zīmēties televīzijas ekrānos un stāstīt, «ka lielas kļūdas nav pieļautas». Filozofs Igors Šuvajevs saka: «Brīvība ir sajūgta ar atbildību. Diemžēl atbildību Latvijā es nemanu.» (NRA, 20. jūnijs). Savukārt uzņēmējs Edgars Štelmahers, kurš savulaik bija Vienotību veidojošās partijas Sabiedrība citai politikai pirmās valdes loceklis, norāda, ka «valsti ļoti ilgstoši vada viduvējības» (NRA, 14. jūlijs).

Kordziedātāji ir pārliecinoši uzvarējuši. Vislielāko sabiedrības cieņu un atzinību iemantojuši tie politiķi, kuri ne ar kādiem dižiem darbiem un izlēmīgumu nevar lepoties. Atceros, kad par premjeru kļuva Valdis Dombrovskis, politiskie konkurenti viņam prognozēja drīzu politisko galu, taču viss izrādījās pilnīgi otrādi. Politisko bankrotu piedzīvoja Dombrovska pretinieki, bet viņš kļuva par visilgāk amatā nostrādājušo premjeru un viņa valdības aizstaidzināšana lielā sabiedrības daļā izraisīja neviltotu sašutumu. Arī Straujumai viens otrs neko labu neprognozēja, taču pēc Dombrovska fenomena viņas noliedzēji jau bija daudz piesardzīgāki. Un patiesi – lai arī Straujumai nav daudz darbu, kurus uzrādīt kā savus sasniegumus, viņa kļuvusi par vienu no Vienotības jaunajām lokomotīvēm tuvajās vēlēšanās.

Politologs Ivars Ījabs apgalvo, ka visdrošākā recepte, kā iebraukt Latvijas politikā, ir «labi izskatīties un neko nedarīt» (Diena, 7. jūlijs). Ko nozīmē labi izskatīties, Ījabs neprecizē, bet tas noteikti nav fiziskais glītums. Galvenais ir izskatīties godīgam, kas Latvijas apstākļos nozīmē izskatīties vājam. Tādam, kurš tajā «vilku midzenī, kur visi gatavi cits citam kaulu no rīkles izraut», ir pārāk nespēcīgs, lai spētu pagrābt pietiekami treknu kumosu no kopējā katla. Rezultātā notiek īpatnēja politiskā selekcija – izdzīvo tikai tie, kuri nekā nedara.

Nekā nedarīšana ir Latvijas politikas pēdējo gadu visejošākais zīmols. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadu ilgajā neatkarīgās Latvijas vēsturē ir izkristalizējies veiksmīga politiķa tēls – tas nekādā gadījumā nedrīkst būt enerģisks, darbīgs un izlēmīgs. Varbūt šādus cilvēkus pie valdības stūres gaida uzņēmēji, taču Latvijā uzņēmēji ir nospiedoša minoritāte. Latviešus var dažādi dēvēt, taču mēs noteikti neesam uzņēmēju tauta. To regulāri aizmirst vai cenšas ignorēt cilvēku grupas, kuras uz vēlēšanām nāk ar lozungu «uzlabot uzņēmējdarbības vidi». Velti šie cilvēki stāsta, ka tieši uzņēmējdarbība rada darba vietas un ģenerē naudu. Tautu tas maz interesē, jo skatu punkts atrodas pavisam citur. Parasti – uzņēmējiem tieši pretējā pusē.

Tas nozīmē – jo politiķis vairāk runā par uzņēmēju interesēm, jo viņam mazāk izredžu. Latvijā vislielākos panākumus var gūt tas, kurš tautastērpā var stāvēt kopā ar citiem Mežaparka Lielajā estrādē un tur organiski iekļauties. Jo latvieši ir kordziedātāju, nevis uzņēmēju tauta un balso par tiem, kam, tēlaini izsakoties, laba balss, nevis tiem, kas kaut ko dara. Tas nav ne labi, ne slikti. Tas ir tikai fakts, kurš jāsaprot un ar kuru jāsadzīvo.