Zaļie parazīti

Neatkarīgā jau rakstīja, ka Latvijas dabas sirdī, Gaujas Nacionālajā parkā, tiek plānots bezjēdzīgs eksperiments, kurā ar cirvi un uguni lēnā garā tiks iznīcināts 251 hektārs skaista meža. Patiesību sakot, šo eksperimentu gluži par bezjēdzīgu saukt nevar. Kaut vai tāpēc vien, ka šī projekta ietvaros tiks apgūti (cik moderns un progresīvi skanošs vārds) ap 800 000 eiro. Teiksim godīgi, pietiekami liela summa, lai ne vienam vien gribētos kaut ko padedzināt un paeksperimentēt.

Protams, šī meža dedzināšanas nepieciešamība tiek «zinātniski» pamatota. Viss notiekot tikai un vienīgi zinātnes vārdā. Izrādās, mežu ugunsgrēki veidojot īpašus mežu biotopus, taču, kā rakstīts Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā, «mūsdienās šī dabiskā traucējuma ietekme mežos ir stipri ierobežota». Tātad mežu ugunsgrēki ir «dabiskais traucējums» un tie Latvijā esot nepietiekami. Skaidrs! Jādedzina vairāk. Saucot lietas īstajos vārdos, visa šī pasākuma sausais atlikums ir – Latvijā pārāk reti notiek mežu ugunsgrēki, tāpēc mežus nepieciešams papildus dedzināt. Ja šo tēzi var zinātniski pamatot, uzrakstīt pārliecinošu projektu un tikt pie naudas apgūšanas, tad kāpēc gan ne? Var jau teikt – absurds, bet zaļie pētnieki ar nesatricināmu pārliecību un pat augstprātību skeptiķus noliek pie vietas – jūs nekā nesaprotat no mūsdienu ekoloģiskajām problēmām. Tāpēc nebāziet savu degunu, kur nevajag.

Šos pētniekus morāli atbalsta un viņiem piebalso tā Latvijas progresīvās sabiedrības daļa, kuras raksturīga iezīme ir barošanās no visdažādāko projektu naudām. Tiek rakstīti uzmundrinoši blogi sociālajos tīklos un portālos. Šie fondu apguvēji izjūt savstarpēju šķirisko tuvību un viens ar otru solidarizējas. Viņi jau sen dzīvo pēc principa – ja tu nepiedalies konkursos, kur dala fondu naudu, tad tu nemaz neeksistē, tāpēc ar īpašu niknumu vēršas pret tiem, kuri uzdrošinās norādīt uz daudzu projektu faktisko absurdumu. Šis mežu dedzināšanas projekts nešaubīgi ir viens no tādiem un skaidri ilustrē globālās projektu sistēmas ēnas puses.

Var saprast projektā iesaistītos ekologus, un ticu, ka viņi grib Latvijas dabai tikai labu, taču labticība vēl negarantē Latvijas dabai pozitīvu rezultātu. Nav šaubu, ka tie dabas draugi, kuri Latvijā savulaik ieveda jenotsuņus, Amerikas ūdeles, bebrus un bēdīgi slavenos latvāņus, arī domāja, ka dara Latvijas dabai labu un bagātina to ar jaunām sugām. Šodienas zaļie šo brutālo cilvēka iejaukšanos dabā ar atpakaļejošu datumu nosoda un dzīvo ar svētu pārliecību, ka tagad gan ir sasniegti ekoloģiskās zinātnes griesti un nu gan viņi visu saprot un dabai kaitējumu nodarīt vairs nevar. Taču ar tādu pašu agrāko pārliecību dabā iejaucas, speciāli organizējot šo meža dedzināšanu.

It kā katru gadu Latvijā nenotiktu meža ugunsgrēki, pēc kuriem zinātnieki varētu pētīt daudzu gadu garumā, kā tad īsti notiek biotopu atjaunošanās un kuras vaboles ir dzīvelīgākās un kuras grūtāk atjaunojas. Kāpēc speciāli dedzināt mežu? Vienīgais arguments – par dedzināšanas organizēšanu var tikt pie naudas apgūšanas, kas tad arī ir īstais iemesls visai šai jezgai. Savukārt rūpes par biotopu pētīšanu un mūsu mežu nākotni ir tikai dūmu aizsegs, aiz kura noslēpt cilvēku tik pašsaprotamo vēlmi tikt pie naudas. Jautājums vienīgi, kāpēc visā šai biznesa projektā pīt iekšā zaļo domāšanu un citas labskanīgas lietas? Droši vien tāpēc, ka tā dēvētā zaļā ideoloģija, tāpat kā daudzas citas pašas par sevi it kā labas lietas, strauji komercializējas un sākotnējie nesavtīgie dabas draugi, sajutuši naudas smaku, drīz vien kļūst par profesionāliem birokrātiem, projektu rakstītājiem un naudas apguvējiem. Mūsdienu globālās pasaules parazītiem. Šajā gadījumā zaļajiem parazītiem.