Intelektuāļa bojāšanās

Kādreiz televīzijas žurnālists Gints Grūbe skaitījās piederīgs Latvijas intelektuālajam krējumam. Viņa veidotās Vakara intervijas ar pasaules līmeņa intelektuāļiem ierindojamas Latvijas televīzijas zelta fondā. Pateicoties šajā laikā iemantotajai autoritātei, Grūbe tika ievēlēts Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē (NEPLP), kur atbild tieši par televīziju.

Diemžēl radošas personības nonākšana amatpersonas statusā bieži vien iezīmē šīs personas būtisku transformāciju. Sabiedrība ar skumjām un nožēlu spiesta vērot, kā gudri, talantīgi un visnotaļ labi cilvēki, nonākot amatpersonas statusā, strauji sāk bojāties. Vairākas pazīmes liecina, ka Grūbe nav spējis izvairīties no šīs bēdīgās pārvērtības. Kas par to liek domāt?

Nonākšana amatpersonas statusā nozīmē lemšanu par sabiedrības kopējās naudas dalīšanu un pārdalīšanu. Svešas naudas dalīšana ir ļoti delikāta lieta un demokrātiskā sabiedrībā vienmēr ir mediju uzmanības lokā. Grūbes darbošanās NEPLP nav izņēmums. Izrādās, ka producentu kantoris Mistrus Media, kurā Grūbe ir līdzīpašnieks (50%), saņēmis desmitiem tūkstošu latu vērtus pasūtījumus no ministrijām, kuras pēc tam reklamējas sabiedriskajos medijos. Tāpat tiek norādīts uz Grūbes iespējamo dienesta stāvokļa izmantošanu gan kā Latvijas Filmu padomes priekšsēdētājam, gan arī kā mākslinieciskās padomes loceklim nodibinājumā Rīga 2014. Mistrus Media no šī nodibinājuma par Eiropas Kultūras galvaspilsētas pasākuma rīkošanu Centrāltirgū saņēma 53 529 latus.

Tas, ka Grūbes darījumi tiek aplūkoti caur sabiedrības interešu lupu, ir pašsaprotami. Taču Grūbes reakcija uz šo pašsaprotamo sabiedrības vēlmi ir neadekvāta. Komentējot pret sevi vērstos pārmetumus, Grūbe norāda, ka viņam «brīžiem rodas sajūta, ka tu pārmaiņus tiec padarīts te par Kafkas, te Orvela romāna varoni...».

Piesauktie autori liecina, ka Grūbem, tāpat kā kādreiz Zatleram, ir ieilgušas problēmas ar atbildi uz jautājumu: «Kas es esmu?» Grūbe acīmredzot joprojām nav sapratis, ka viņš vairs nav ierindas pilsonis, bet gan amatpersona, kura pārstāv valsts varu. Gan Kafka, gan Orvels savā daiļradē ataino mazā cilvēka bezcerīgo cīņu ar varas mašinēriju. Taču Grūbe jau sen kā nav mazais cilvēks. Tieši otrādi, viņš ir tas, kurš darbina valsts varas mašinēriju. Tai skaitā to, kas sadala mūsu visu kopējo naudu.

Kafkas romānā Process «mazais cilvēks» Jozefs K. tā arī neuzzina, par kādu noziegumu tiek vainots. Grūbe atšķirībā no Kafkas varoņa lieliski apzinās, «ko ēdis» un kas viņam tiek pārmests, taču izliekas par muļķi. Pēc Kafkas romāna Grūbe ir nevis Jozefs K., bet gan viens no Kungiem, kuri iemieso valsts varu un var citiem nogriezt galvu akmeņlauztuvēs (kā romānā).

Piesaucot Orvelu, Grūbe ir pavisam saputrojies. Vai viņš sevi identificē ar Vinstonu Smitu no romāna 1984? Jāatgādina, ka Smits romānā ir sīks Partijas ierēdnis Patiesības ministrijā, kurš pārraksta vēsturi. Diezgan paškritiska identifikācija. Varbūt Grūbe domājis citu Orvela romānu – Dzīvnieku ferma ar tās slaveno citātu – visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži ir vienlīdzīgāki par citiem. Patiesi, visi reklāmisti un kino ļaudis ir vienlīdzīgi, bet daži (tie, kas tuvāki Grūbem) – vienlīdzīgāki?

Kad žurnālists Grūbe vēl piederēja intelektuālajai elitei, viņš atbilstoši šajā vidē pieņemtajiem domāšanas standartiem nievīgi iesmēja par dažādām konspiroloģijas teorijām. Proti, procesu skaidrošanu, balstoties nevis uz acīmredzamām cēloņsakarībām, bet uz ārējām ietekmēm. Tagad viņš mediju interesi par sevi skaidro nevis ar savu rīcību, bet gan konspiroloģijas teorijām, kuras viegli atpazīt pēc šādām atslēgas frāzēm – «pret mani uzsākta nomelnošanas kampaņa», «parādījušies pasūtījuma raksti», «aizskartas kādas intereses», «pret mani cīnās zināmi spēki». Šo frāžu pieminēšana Grūbes tekstos ļauj secināt, ka intelektuāļa bojāšanās notiek pilnā sparā.