Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers atcēlis Satversmes aizsardzības biroja (SAB) lēmumu, ar kuru Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei piešķirta pielaide valsts noslēpumam. Kalnmeiers šo lēmumu pieņēmis sakarā ar pieļautajiem speciālās atļaujas izsniegšanas kārtības noteikumu pārkāpumiem.
Kas īsti ir noticis un kas slēpjas aiz šīs sausās, kancelejiskās ziņas? Pēc tam, kad Strīķi kārtējo reizi atlaida no darba, viņa arī automātiski zaudēja pielaidi valsts noslēpumiem. Tagad viņa ir darbā atjaunota, taču KNAB priekšnieka vietnieces darba specifika ir tāda, ka bez šīs pielaides viņa gan savā kabinetā sēdēt var, bet pilnvērtīgi pildīt dienesta funkcijas ne. Tāpēc Strīķei bija nepieciešams atjaunot pielaidi valsts noslēpumam. Tomēr valsts noslēpums nav joka lieta. Lai iegūtu pielaidi valsts noslēpumam, nepietiek ar knipja uzsišanu. Nepietiek ar attiecīgā papīra pagrūšanu SAB priekšniekam zem deguna un pavēlniecisku rīkojumu – paraksti!
Lai iegūtu pielaidi valsts noslēpumam, nepieciešams iziet noteiktu procedūru. Taču – vai tad procedūras ir domātas tādām kā Strīķe? Procedūras ir domātas parastiem cilvēkiem, kuriem nav spēcīgas politiskās aizmugures, kuriem nav «draugu» augstās tiesībsargājošās iestādēs un kuri nedzer vīnu ģimenes viesībās ar nupat notikušo Eiroparlamenta vēlēšanu mīnusu karaļa klana locekļiem. Tiem, kas pieder «pareizo» kastai, tiem nekādas procedūras nav vajadzīgas. Tiem pietiek ar zvanu draugam, tas ir, «pareizajam» cilvēkam.
Kādas vēl procedūras, ja «pareizais» cilvēks sēž pašā SAB vadītāja kabinetā pie lielā rakstāmgalda? Pie tā paša, kura saimnieks paraksta pielaides dokumentus. Tas pats «pareizais» cilvēks, kura nepārvēlēšanu ģenerālprokurora amatā kāds tagad jau caurkritis politikānis, bet tolaik vēl valsts prezidents, izmantoja par vienu no ieganstiem, lai rosinātu Saeimas atlaišanu. Runa ir par kādreizējo ģenerālprokuroru, bet tagad SAB priekšnieku Jāni Maizīti.
Kad publicists Lato Lapsa mūsu valsti tajā valdošās tiesiskās kārtības dēļ dēvē par policejiski bandītisku valsti, tad bieži vien gribas iebilst – tas taču pārspīlējums. Taču nekāda pārspīlējuma nav. Visas policejiski bandītiskas sistēmas darbojas pēc viena principa – tu piever acis uz manu nodarījumu, es pievēršu uz tavējo. Vai tiešām kāds var iedomāties, ka tāda ranga, tik pieredzējis jurists, kāds ir Maizītis, varētu nesaprast, ka, no juridiskā viedokļa, nav nekāda pamata, apejot procedūru, piešķirt Strīķei pielaidi? Izsniedzot Strīķei pielaidi valsts noslēpumiem, Maizītis labi apzinājās, ka izdara pretlikumīgu darbību. Acīmredzot, pirms viņa virzīšanas amatā, viņam bijusi saruna ar citiem «pareiziem» cilvēkiem, kuri deva skaidru mājienu, ka pienāks brīdis, kad augstais krēsls un dotā uzticība būs jāatstrādā. Kā tas pie «pareiziem» cilvēkiem pieņemts. Tad nu Maizītis tagad atstrādā.
Maizītis droši vien cerēja, ka pašreizējais ģenerālprokurors ir tāds pat kā viņš – «pareizais». Tāds, kurš iekļaujas sistēmā – es neredzu tavus pārkāpumus, tu neredzi manējos. Par laimi, Ē. Kalnmeiers, kuru ievēlēja «pareizajiem» cilvēkiem vēlamā Maizīša vietā, augstāk tur savu godu un nepiever acis uz «pareizo» cilvēku prettiesiskām darbībām. Viņš Maizīša prettiesiski izniegto pielaidi anulēja, kā tas pienākas godavīram.
Ja mēs dzīvojam tiesiskā valstī, kur visiem viens likums un viena taisnība, tad noteikti tiks izskatīta Maizīša atbildība šajā lietā, jo lieta patiesībā ir ļoti nopietna. Jebkuram politiķim vai pretendentam uz augstu valsts amatu pielaides došana valsts noslēpumam ir viens no izšķirošajiem viņa karjeras elementiem. Ja šo pielaides došanu vai nedošanu sāk izmantot negodprātīgi, tad tas kļūst par vienu no ietekmīgākajiem netīras politiskās cīņas instrumentiem. Par tādas politiskās cīņas instrumentu, kāda raksturīga Lapsas pieminētajai policejiski bandītiskai valstij. Ja Maizītis vienreiz šo pielaidi kādam (vienalga vai tā ir Strīķe vai kāds cits) ir prettiesiski izsniedzis, tad ir pamats apšaubīt arī visas citas pielaižu izsniegšanas vai neizsniegšanas (atcerēsimies tieslietu ministri Baibu Broku). Pielaižu izsniegšana tomēr ir pārāk nopietna lieta, lai ar to tik bezatbildīgi rīkotos, kā to ir izdarījis Maizītis. Vai mēs dzīvojam tiesiskā valstī, uzzināsim pavisam drīz. Tikmēr, ja Maizītis būtu godavīrs, tad viņš atkāptos no sava amata, un ļoti ceru, ka viņš patiešām tāds arī izrādīsies.