Tautas partijas neierašanos uz Ministru kabinetā notikušajām valdības koalīcijas pārstāvju sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem Valsts prezidents Valdis Zatlers raksturoja kā attieksmes demonstrāciju.
Ārkārtīgi trāpīgs vērojums. Tik tiešām, šo sarunu galvenais uzdevums bija attieksmes demonstrācija. Proti, paklausības un padevības demonstrācija. Gluži kā paklanīšanās un cepures noņemšana muižkunga priekšā 19. gadsimtā vai piedalīšanās vēlēšanu farsā padomju laikos. Padomju laikā daudzi nesaprata, kāpēc varai nepieciešama šī formālā cilvēku iešana uz vēlēšanu iecirkņiem, ja jau tāpat viss skaidrs un iepriekš izlemts. Taču varai īpaši svarīga bija šī lojalitātes demonstrācija. Nav svarīgi, ka tu nepiekrīti režīmam, svarīgi, ka ar šo soli tu apliecini gatavību nepretoties. Patlaban sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem ir tikpat formālas kā Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas Vosa laikā. Sarunās nekas netiek lemts. Viss jau ir izlemts. Bez mums. Piedalīties šādās sarunās nozīmē atzīt, ka esi nevis suverēnas valsts valdības, bet gan protektorāta pārvaldes loceklis, kurš var lemt vienīgi par sīkiem sadzīviskiem jautājumiem. Lielās lietas lemj citi. Lielāki un svarīgāki. Piedaloties formālās, saturiski bezjēdzīgās sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem, tiek apliecināta gatavība arī turpmāk bez ierunām klausīt jebkuram rīkojumam no augšas. Apzinoties šo valdībai pazemojošo situāciju, TP nolēma sarunās nepiedalīties. Protams, var šo demaršu saistīt ar vēlēšanām, un tā tas noteikti arī bija. Taču tas lietas būtību nemaina. TP ir uzskatāmi demonstrējusi, ka pašreizējo valdības stāvokli uzskata par pazemojošu. Tāpat simtprocentīga taisnība tiem, kuri uzskata, ka tieši TP lielā mērā ir atbildīga par šo pazemojošo situāciju, jo TP finanšu ministrs Atis Slakteris kopā ar toreizējo valdības vadītāju Ivaru Godmani pirms gada sāka šo nožēlojamo ceļu uz nekurieni. Tomēr jābūt vīrišķībai savas kļūdas atzīt un izstāties no šīs pazemojošās spēles. Tiesa, pagaidām no jaunās TP vadības vēl nav dzirdēti Slakteri un toreiz uzsāktā ceļa nosodoši paziņojumi. Bez skaidra paziņojuma, ka TP pagājušā gada decembrī noslēgto pirmo vienošanos ar SVF uzskata par kļūdainu, pašreizējais demaršs izskatās vien kā teatrāli puicisks žests. Katrā ziņā sabiedrība no Andra Šķēles gaida izšķirīgāku rīcību. Pagaidām retorikā viņš ne par matu nav labāks par VEF atjaunotājiem, pīrādziņu skaitītājiem un citiem mutes varoņiem. Taču štrunts par oranžajiem. Ne jau viņi ir nācijas zīmols un ar visu Šķēli diez vai kādreiz vēl būs galveno lomu tēlotāji uz Latvijas politiskās skatuves. To gan nevar teikt par mūsu prezidentu. Zatlers ir valsts augstākā amatpersona, kas personificē nācijas godu, prātu un sirdsapziņu. Pareizāk sakot, viņam vajadzētu šos augstos jēdzienus personificēt. Tiesa, pēdējā pusgada laikā, it īpaši pēc septembra viesošanās ASV, kur cita starpā Zatlers tikās ar globālo oligarhu Džordžu Sorosu viņa Ņujorkas dzīvoklī, prezidents cenšas personificēt pavisam ko citu. Zatlera aktivitātes un pastiprinātā interese par finanšu lietām pēc vizītes ASV liek domāt, ka Ņujorkā Latvijas Valsts prezidents saņēmis globālās finanšu oligarhijas mandātu kļūt par šīs teritorijas pārraugu. Ir acīm redzams, ka Zatlers šogad ievērojami paaugstinājis ievēlēšanas laikā smagi iedragāto pašapziņu. Savas prezidentūras pirmajos gados viņš centās paust savu viedokli un runāt ierastajā valodā, bet tagad viņš jau ir iedīdīts runāt un darīt vienīgi to, kas ir saskaņots ar globālās finanšu oligarhijas aģentiem prezidenta kancelejā. Patiesībā Zatlers jau pietiekami ilgi mitinās Rīgas pilī un braukā pa pasauli, lai būtu labi apguvis globālo oligarhu aprindās lietojamo retoriku un manieres. Gluži kā savulaik padomju funkcionāri apguva nomenklatūras jaunvalodu. Var daļēji piekrist tiem, kas apgalvo, ka mūsu manevru iespējas ir stipri ierobežotas un spēki pārāk vāji, lai spurotos pretī pasaules varenajiem. Taču arī padomju apspiestības gados bija latviešu Voss un Pelše, kā arī lietuviešu Snečkus. Lietuvas iedzīvotāju nacionālais sastāvs un būtiski labākais autoceļu tīkls ir šo vietvalžu atšķirīgās stājas rezultāts. Diemžēl Zatlers arvien vairāk sāk līdzināties kādreizējam okupētās Latvijas pārvaldniekam Vosam, kuru viņš pats savā jaunībā, visticamāk, nicināja. Arī ierobežotos apstākļos ir iespējama kaut niecīga pašcieņas demonstrācija. Šādi izrādīties centās TP pārstāvji. Lai nu cik apšaubāms viņiem šis demaršs izdevās, Zatlera nosodījums šiem kuslajiem nepaklausības iedīgļiem ir slikts signāls latviešu tautai. Tas nozīmē, ka potenciālais nācijas līderis aicina lieki nepretoties un mīļā miera labad padevīgi pakļauties. Tāpat kā latviešu čekisti ieteica rīkoties latviešu disidentiem. Pat nemēģini pretoties, būs sliktāk. Atceros, tā domāja ne tikai čekisti un komunisti, bet arī liela daļa latviešu. Vēsture liecina, ka viņiem nebija taisnība.