Var tikai piekrist žurnāla Ir galvenās redaktores Nellijas LočmelesTjarves teiktajam LTV raidījumā Sastrēgumstunda, ka visa pamatā jābūt principiem. Gan valdības veidošanā, gan to personu izvēlē, kuri sabiedriskajā televīzijā pārstāv sabiedrību tā dēvētajos diskusiju raidījumos. Ja šie principi ir izplūduši un neskaidri, tad beigās sanāk muļļāšanās, kas visiem jau apnikusi līdz kaklam.
Pirms ķeramies pie principu noskaidrošanas valdības veidošanas sakarā, jāpieskaras sabiedrības pārstāvju izvēles jautājumam minētajā LTV raidījumā. Tajā tika analizēts valdības veidošanas process un piedalījās visu Saeimā pārstāvēto politisko spēku pārstāvji. Sabiedrības pārstāvju vidū bija jau pieminētā LočmeleTjarve. Nav noslēpums, ka viņas vadītais žurnāls pilnīgi atklāti lobē Vienotības tā dēvētās lietussargu grupas intereses. Sabiedriskā televīzija tāpēc arī ir sabiedriskā, ka tā pārstāv visas sabiedrības intereses, nevis tikai kādu šauru tās daļu. Ja studijā bija aicināta vienas samērā ekstrēmas politiskas ievirzes medija galvenā redaktore, tad līdzsvaram blakus bija jāaicina arī citas ievirzes mediju pārstāvji. Tas netika darīts. Pat vēl vairāk. Arī cits sabiedrības pārstāvis – Eiropas kustības prezidents Andris Gobiņš – ir ļoti tuvu stāvošs šai lietussargu grupai. Līdz ar to veidojas iespaids, ka vai nu Latvijas sabiedriskajā televīzijā nav principu, vai arī tie ir tādi, ka turpmāk LTV par sabiedrību uzskatīs tikai šo tā dēvēto lietussargu grupu un tās atbalstītājus. Jaunajam LTV valdes priekšsēdētājam ir pēdējais laiks precīzi pozicionēties. Lai turpmāk nerastos pārpratumi. Vai viņš ir visu sabiedrību pārstāvošas sabiedriskās televīzijas vadītājs vai Vienotības Ēlertes orbītā esošo lietussargu marionete?
Tieši tāda pati skaidrība būtu nepieciešama par valdības veidošanas principiem. Ja valdības veidošanā galvenais princips ir cīnīties pret «oligarhiem», kā to vēlas redzēt LočmeleTjarve, tad lai šie cīnītāji cīnās vieni un oktobrī Saeimas vēlēšanās vēlētāji novērtē šīs «cīņas» svarīgumu ar savām balsīm. Ja ar šo «cīņu» tiek saprasta vēlme politiski iznīcināt ZZS, tad tā ir arī jāsaka bez liekas kautrēšanās. Taču, ja valdība tiek veidota pēc citiem principiem – proti, kopīgs darbs valsts mērķtiecīgai attīstībai, tad malā jānoliek ne tikai šī «cīņa», bet vēl vairāk. Ir jāizbeidz arī šī apsaukāšanās – «oligarhos» un «sorosītos». Vismaz augstākā politiskā līmenī.
Šāda vienošanās, veidojot jauno koalīciju, tika panākta. Tika formulēta nepieciešamība labēji centriskajiem spēkiem saliedēties, un pat tika iezīmētas iespējamās koalīcijas aprises pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām. Skaidrs, ka šo saliedēšanos nosaka bailes no iespējamiem Saskaņas centra (SC) panākumiem rudens vēlēšanās. Var jau visu turpināt kā līdz šim un tādējādi bruģēt ceļu SC uzvarai, taču vai to vēlas «oligarhu» leģendas skandētāji?
Jāuzsver, ka ZZS piekrita iekļauties jaunajā valdībā tikai pie nosacījuma, ka tiek veidota jauna koalīcija, nevis paplašināta vecā. Tas nozīmē, ka pārmetumi par «oligarhiem» tiks uzskatīti par nepieņemamiem. Tas ir pilnīgi pašsaprotami, jo kāda jēga kādam iet valdībā, ja viņam ik pa brīdim atgādina – neaizmirsti, ka esi «nēģeris», un sēdi rāms sev atvēlētās vietās autobusa aizmugurē. LočmeleTjarve Sastrēgumstundā skaidri pateica, ka nevēlas, ka šie «nēģeri» no ZZS sēž ar viņai līdzīgiem «baltajiem» pie viena valdības galda.
Normāla politiskā loģika būtu, ja turpat studijā esošie Vienotības pārstāvji LočmeleiTjarvei aizrādītu, ka jaunā valdība tiek veidota pēc pavisam citiem principiem un valsts attīstības vārdā visas tā dēvētās labēji centriskās partijas ir vienlīdzīgas un līdztiesīgas politiskā procesa dalībnieces. Diemžēl tā vietā demisionējušais premjers Valdis Dombrovskis atkal kaut ko sāka vervelēt par oligarhiem, kuru interesēs esot bijis absurdais balsojums par kratīšanu Šlesera dzīvesvietā. Ja šo bezjēdzīgo (nekāda juridiska turpinājuma šai Šlesera lietai nav un, visticamāk, arī nebūs), politiski iekrāsoto epizodi Dombrovskis nekautrējas pieminēt kā argumentu, tad ir skaidrs, ka viņš jau uzsācis Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņu. Tas apstiprina aizdomas, ka Vienotības politiskā vadība domās jau ir Eiroparlamenta vēlēšanu virpulī un valsts intereses to interesē maz.
Vēl dažas dienas atpakaļ, kad par premjera kandidāti tika izvirzīta Laimdota Straujuma, biju pārliecināts, ka sperts plats solis saprāta virzienā. Pirmās valdības veidošanas dienas liecina, ka valsts attīstība vismaz daļai politiķu ir dziļi vienaldzīga. Vienotības niķis sarunu laikā turēt čurikus kabatā nekur nav zudis. Par to liecina ne tikai Dombrovska tirādes par «oligarhiem», bet arī Reformu partijas līdera Edmunda Demitera atzīšanās, ka ar Vienotības valdes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu nesarunājoties, un atklāsme žurnālistei Agnesei Margēvičai, ka «man [Demiteram] par Vienotību nekādu ilūziju nav». Ja tiek izteikti šādi atzinumi nākamajā dienā pēc sadarbības līguma parakstīšanas starp abām partijām, tad ko gaidīt turpmāk? Ja Straujuma grib vadīt būtiski citādu Ministru kabinetu, kura raksturīgākā iezīme nebūtu savstarpēji kašķi un dunči mugurās, tad vispirms jāvienojas par skaidriem principiem un politkorektas uzvedības rāmi. Bez čurikiem kabatās.