Raudulīgais būvuzraugs

Pēc tāda mēroga traģēdijām, kādu nupat piedzīvojām, tautā ir dzirdama vēlme kaut ko būtiski mainīt. Turklāt noteikti uz labo pusi. Tā dzīvot kā līdz šim vairs nedrīkstot, skan šajās dienās no dažādām pusēm. Vai šādai apņēmībai ir arī kāds reāls segums vai arī tā būs tikai kārtējā nerealizētā Jaungada apņemšanās citu aizmirsto apņemšanos starpā?

Ja Valsts prezidents Andris Bērziņš nebūtu pierunājis (piespiedis) premjeru atkāpties, tad Latvijas politiskajā dzīvē nebūtu mainījies itin nekas. Politiķi, gluži kā sarunājuši, bija nolēmuši spēlēt aklās vistiņas un izlikās neko apkārt neredzam. Neviens ne par ko netaisījās atbildēt un par demisijām tikai «domāja». Negaidīti asā prezidenta reakcija nedaudz sašūpoja pārpurvotā politiskā dīķa sūnu klājumu, taču visas pazīmes liecina, ka šis dīķis pašreizējā veidolā nav spējīgs uz kaut minimālām pārmaiņām. Kas par to liecina?

Premjera demisija atsedza kādu fundamentālu Latvijas valsts un latviešu tautas problēmu. Televīzijā rādītie kadri, kad premjers iznāk no prezidenta kabineta un, lūpiņai drebot, paziņo par savu demisiju, raksturoja situāciju mūsdienu Latvijā spilgtāk nekā Garlība Merķeļa darbs Latvieši par mūsu tautu 18. gadsimtā. Šī epizode un sekojošā reakcija uzskatāmi demonstrēja, kādus cilvēkus mēs gribam redzēt valsts priekšgalā un kāpēc.

Pie labā toņa nepiedien kādam norādīt uz viņa vājuma brīdi, jo katram var gadīties. Aizrādīt premjeram, ka viņš atgādinājis puiku, kurš izsaukts pie skolas direktora un piespiests atvainoties par kādu palaidnību, neskaitās cienījami. Taču premjers nav labi audzināts, bet jūtīgs puisītis, kurš jāžēlo par mulsuma brīdi. Viņš ir valsts izpildvaras vadītājs. Lietojot šajās dienās tik iecienīto būvnieku leksiku, viņš ir būvdarbu vadītājs būvlaukumā, kas saucas Latvijas valsts. Viņš ir cilvēks, kuram būtu jāatbild par to, kā tiek būvēta mūsu kopīgā māja.

Sabiedrības reakcija uz premjera demisiju liecina, ka latviešiem kopumā valstiskā apziņa ir vāja un mēs gan it kā saprotam, ka būvējam SAVU valsti, taču šī sapratne līdz kaula smadzenēm nav aizgājusi. Katrs pats var sev uzdot jautājumu, vai, ceļot SAVU PERSONISKO māju, viņš gribētu, lai būvdarbus vadītu būvuzraugs, kuram atbildīgos brīžos dreb lūpa un kurš piecieš bravūrīgāko strādnieku patvaļu? Ja tiek būvēta MANA māja, tad gribu, lai būvdarbu vadītājs ir stingrs un zinošs, nevis raudulīgs un savu stingro vārdu teikt neprotošs. Cita lieta, ja pats esmu strādnieks un strādāju CITA mājas būvniecībā. Tad, jo mīkstāks un neprasīgāks vadītājs, jo bezrūpīgāk strādāt. Pie tāda var gan kārtis «brīvajos brīžos» uzspēlēt, gan aliņu iedzert, lai labāk «tapetes līmējas». Bet par to, kāda būs uzbūvētā māja, lai galva sāp kādam citam. Galvenais – atstrādāt noteiktas stundas, par kurām naudiņa nāk.

Lielais atbalsts, kādu pēc demisijas saņēma Dombrovskis, liecina, ka mēs savā priekšgalā nevēlamies cilvēku, kurš katram var būt par paraugu, jo grūti iedomāties vīrieti, kurš gribētu būt tāds – ar drebošu lūpiņu. Taču daudziem būtu pieņemams šāds priekšnieks, kurš nemāk par sevi pastāvēt un kuru var pasūtīt pāris mājas tālāk, kad viņš nāk un «traucē» ar saviem aizrādījumiem strādāt rūpīgāk.

Jau līdz apnikumam ir atkārtota tēze par latviešiem kā kalpu tautu, bet diemžēl no tās nekur nevaram aizbēgt arī šajā gadījumā. Kalpiem nevajag līderi. Viņiem jau ir līderis – barons. Viņiem vajag vagaru, kurš neizkalpina un kurš ar «tautu» ēd pie viena galda un dzīvo nevis muižās, bet tādās pašās būdiņās. Barons mums tagad mitinās savā «muižā» Briselē, un uz vietas ir vajadzīgs maigākas dabas vagars. Tāpēc uz jautājumu – kuru likt par premjeru – atbildēt var, pārfrāzējot kādu bēdīgi slavenu frāzi: lieciet to, kurš mazprasīgāks.

Svarīgākais