Redzot, ka valsts brauc arvien dziļāk purvā, arvien biežāk un skaļāk izskan jautājums – ko darīt? Atrast atbildi uz šo jautājumu apgrūtina ārkārtīgi blīvā mitoloģisko uzslāņojumu lavīna, kura aizmiglo skatu.
Tiklīdz izdodas no šīs murgosfēras migliņas izrauties, skatam paveras samērā skaidra aina. Tātad, vispirms jāatbrīvojas no mitoloģiskajiem priekšstatiem par realitāti. Tad atbilde uz jautājumu ko darīt? kļūst acīmredzama un var tikai pabrīnīties, kāpēc šis jautājums joprojām ir aktuāls.
Iedomājieties, ka esat iekāpis autobusā un jums ir solīts, ka tiksiet aizvests uz kādu brīnišķīgu kūrortu, bet jūs tik braucat un redzat, ka ceļš kļūst arvien grambaināks, apkārtne nesakoptāka, klimats nemīlīgāks. Izskatās, ka šoferis pats nezina, kurp brauc, turklāt nemaz neprot braukt. Salonā sēdošie viņu ar saucieniem māca, kā pārslēgt ātrumus, kad jāspiež sajūgs un kur jāgriež stūre. Pasažieri no sava vidus izvirza citu šoferi, bet tas izrādās vēl nemākulīgāks par iepriekšējo. Kas būtu jādara šajā situācijā? Jānoskaidro, vai ceļš, pa kuru braucam, vispār ir īstais, un jāatrod šoferis, kurš prot braukt. It kā elementāri, taču apbrīnojamā kārtā Latvijā nekas tamlīdzīgs nenotiek.
Par to, vai ekonomiskā politika, kuru Latvija izvēlējusies jau kopš neatkarības atjaunošanas un joprojām turpina, ir pareiza vai nav, pat nenotiek diskusijas. Vienīgie strīdi ir par to, pa kuru pusi apbraukt priekšā esošās bedrītes, nevis par virzienu. Vienkāršības labad pieņemsim, ka tā dēvētās Džordžtaunas bandas (Godmanis, Repše, Rimšēvičs, Dombrovskis, Kehris, Osis) izvēlētais ceļš ir pareizs. Aiz nākamā vai aiznākamā līkuma ceļš kļūs gludāks, ainava uzlabosies un uzspīdēs saulīte.
Jebkurā gadījumā pie stūres jānosēdina šoferis, kurš māk braukt un nebojā dzinēju. Taču izrādās, ka šofera braukšanas prasme Latvijā maz kuru interesē. Galvenais kritērijs, lai tiktu pie stūres, ir spēja pārliecināt pasažierus, ka netiks aiztikta skārda bundžiņa, kurā samesti par biļetēm iekasētie lati, un tā tiks neskarta nogādāta galapunktā. Vienalga, kurp mūs ved un kas pie stūres, galvenais, ka nezog.
Nav jābūt sociologam, lai nemaldīgi apgalvotu, ka Latvijas iedzīvotāji par galveno iemeslu ekonomiskajām grūtībām uzskata valsts apzagšanu. Katrs ar šo jēdzienu saprot ko citu, bet tas lietas būtību nemaina. Pārliecība, ka pie visām Latvijas nelaimēm vainīgi valsts izzadzēji, ir sasniegusi gluži vai apmātības līmeni. Pat visnotaļ sakarīgi cilvēki ir svēti pārliecināti, ka mūsu valsti apsēduši blēži un, kur vien skaties, visur priekšā sēž zagļi. Gluži kā pie Hitlera visur rādījās žīdi, pie Staļina – tautas ienaidnieki vai pēc kara ASV – komunisti.
Skumjākais ir tas, ka, visus bez izšķirības un īpašiem pierādījumiem nosaucot par zagļiem, šis jēdziens ir totāli devalvējies. Valsts kontrole vai KNAB var teikt, ko grib, īstas blēdības ar šķietamām tā sajaukušās, ka jebkura skandāla sabiedriskā rezonanse ir pavisam niecīga. Par to, ka zagļu visur saskatīšanas mānija ir neadekvāta, liecina niecīgais reāli līdz galam izskatīto tiesvedību skaits, par spīti ļoti augstajam sabiedrības pieprasījumam pēc šādām lietām. Ģenerālprokuratūra un KNAB burtiski lien no ādas laukā, lai apmierinātu šo pieprasījumu, bet to neizdodas apmierināt.
Šai apmātībai ar visuresošajiem zagļiem un blēžiem ir kāda vēl smagāka blakne. Tā ir muļķības un nemākulības attaisnošana. Valda viedoklis, ka nepieciešams tikai zagļus valsts pārvaldē nomainīt pret godīgajiem un viss strauji ies uz augšu. Profesionālās īpašības un prasme vadīt tiek uztvertas kā nenozīmīgas. Galvenais ir māka iztaisīties par godīgu. Dombrovska aizstāvji neapgalvo, ka viņš būtu spējīgs vadītājs. Viņi pat netieši atzīst, ka viņš ir pavisam vājš vadītājs, taču – nu un? Toties viņš esot godīgākais tajā blēžu barā. Viņam, nabadziņam, sliktie traucē strādāt, sasien rokas, neklausa. Vadītājs, kurš jāžēlo. Neņemos spriest, cik viņš patiesi ir godīgs, taču vai tas šobrīd ir vissvarīgākais?
Iespējams, ka normālos apstākļos, braucot pa gludu šoseju, nav būtiski, cik prasmīgs šoferis sēž pie stūres. Taču sarežģītos apstākļos tā vairs nav. Tāpēc galvenais uzdevums ir panākt prasmīgākā vadītāja nonākšanu pie stūres. Šā uzdevuma atrisināšanu sarežģī esošā politiskā sistēma, kura orientēta uz negatīvo atlasi. Vietu skaits pie tā dēvētās siles ir ierobežots, un katru spēcīgāku personību, kas varētu uzņemties līdera lomu, greizsirdīgi nograuž. Priekšplānā izvirzās politikāņi, kuri dzen muļķi par VEF atjaunošanu, birokrātijas apkarošanu, uz zināšanām balstītas ekonomikas attīstīšanu un līdzīgām labskanīgām, bet pilnīgi tukšām frāzēm bez kaut niecīgākā piepildījuma. Krīzes apstākļos šīm pelēcībām jāpulcējas zem Ēlertes karoga un jācer, ka izdosies virs galvas pacelt arī Vairas Vīķes-Freibergas un Ingunas Sudrabas svētbildes ar nimbiem ap galvām.
Atbilde uz jautājumu ko darīt? skan šādi: jāizstrādā un jāievieš mehānisms, kā pie stūres nolikt cilvēku, kurš prot vislabāk vadīt. Efektīvākais veids, kā šādu cilvēku atrast un pielikt pie valsts vadības stūres, ir prezidentālas republikas nodibināšana pēc Francijas vai ASV parauga. Tauta ir pietiekami gudra, lai atšķirtu īstus līderus no plānā galdiņa urbējiem. Pēdējie to ļoti labi saprot, sev netic, apzinās, ka tauta tādus nīkuļus neizvēlēsies, tāpēc visiem spēkiem pretojas visas tautas vēlēta prezidenta institūta nodibināšanai. Politiķiem, ejot uz vēlēšanām, jābūt skaidrai attieksmei pret šo jautājumu. Tam jābūt indikatoram to patiesajai kapacitātei un vēlmei strādāt Latvijas, nevis pašu labā.
Vai tiešām kāds nopietni domā, ka Latvija varētu uzplaukt pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem, ja šeit saglabāsies pašreizējā politiskās bezatbildības sistēma? Vēsturi veido spēcīgas personības, nevis partijas. Latvija uzplauks, kad tās priekšgalā būs spēcīgs nācijas līderis, nevis bezpersoniski partiju ūdens lējēji un zvēru dārzā izvēlēti prezidenti.