Rīga starptautiski pazīstama kā jūgendstila galvaspilsēta. Ārzemnieki staigā pa Alberta, Elizabetes ielām, un augšup pavērstās galvas grozās visriņķī, aplūkojot jūgendstila ēku fasāžu rotājumus.
Lielākajā pasaules tūrisma portālā tripadvisor.com plašā klāstā lasāmas Rīgas viesu atsauksmes. Pārsvarā superlatīvos – apbrīnojami, fantastiski, neatkārtojami un tamlīdzīgi. Ar Rīgas skaistumu mēs visi pamatoti lepojamies.
Tāpēc vēl jo vairāk kremt par sērgu, kas pārņēmusi Rīgu. Proti, māju sienu apķēpāšanas sērga. Aizgājis jau tiktāl, ka daudzviet pat vairāku kilometru garumā nav nevienas neapķēpātas mājas, sētas, elektrosadales kastes vai pat ielas staba. Turklāt nav runa par kaut ko grafiti mākslu atgādinošu, bet par prastiem smērējumiem. Šī sērga sākotnēji tika ievazāta ar ideju atraisīt ielu mākslinieku radošās potences. Savulaik Ķīpsalas tunelī pie Preses nama pat tika rīkots konkurss, lai ar mākslinieciskiem grafiti apzīmētu tuneļa sienas. Bija arī citi konkursi, un uz atsevišķiem objektiem izveidoti salīdzinoši glīti grafiti. Taču tagad tas aizgājis pilnīgas bezgaumīgas un prastu ķēpājumu virzienā. Mākslas tur vairs nav, pat ļoti cenšoties to saskatīt. Viss pārvērties par vulgāru huligānismu ar krāsu baloniņu rokās.
Nākamo gadu Rīga sagaida kā Eiropas kultūras galvaspilsēta. Rīgu apmeklēs daudzas pasaules mēroga kultūras autoritātes. Ko viņas ieraudzīs? Var aizbildināties, ka sakoptā spīķeru apkārtne ar Daugavas promenādi, atjaunotais kultūras nams Ziemeļblāzma un daudz kas cits liecina par Rīgas domes rūpēm par Rīgas kā kultūras galvaspilsētas tēlu. Tajā pašā laikā Rīgas vadība nerīkojas tālredzīgi, izliekoties neredzam apķēpātos namus pašā Rīgas centrā, nerunājot par nomalēm. Parastā atruna skan, ka tā jau esot visas Eiropas problēma un ir virkne sarežģījumu (tajā skaitā juridisku), kas apgrūtinot šīs problēmas risinājumu.
Lai arī sienu ķēpājumi patiešām ir arī citās pasaules pilsētās, nav taisnība, ka tā ir vispārēja un tikpat kā nenovēršama Eiropas vai pasaules problēma. Nekur uz rietumiem no Rīgas māju apķēpāšanas sērga nav tādos mērogos. Jā, daudzviet ir atsevišķi kriminogēni vai uz naktsdzīvi orientēti rajoni, kur šo tā saukto grafiti intensitāte ir vēl augstāka, bet gandrīz nekur tie nav redzami pilsētu prestižajās daļās. Kādreizējais Ņujorkas mērs Rūdolfs Džuliāni savu darbību pilsētas saimnieka amatā iesāka tieši ar tā saukto grafiti izskaušanu no Ņujorkas metro un nelabvēlīgajiem pilsētas rajoniem. Rezultāti bija apbrīnojami. Līdz ar sienas ķēpājumu pazušanu attiecīgajās teritorijās būtiski samazinājās noziegumu skaits.
Vai situāciju Rīgā var labot? Bez šaubām, lai kādas atrunas minētu atbildīgie politiķi. Vajag tik gribēt. Pagaidām viss liecina, ka politiķiem šādas gribas nav. Parasti viņi ļoti jūtīgi reaģē uz sabiedrības pieprasījumu. Ja viņi nereaģē, tātad pieprasījuma nav. Tas nozīmē, ka sabiedrība pie ielu ķēpājumiem tā pieradusi, ka tos vairs neuztver kā kaut ko nepatīkamu vai traucējošu. Indijā cilvēki nesaprot, kad viņiem pārmet par apkārt valdošo piedrazotību. Mest visu uz ielas ir tā pierasts, ka citādu kārtību tur pat nespēj iedomāties.
Cerēt, ka politiķi cels trauksmi, rosinās likumdošanas izmaiņas, lai ar šiem apķēpātājiem varētu cīnīties ar visu likuma bardzību, visticamāk, ir velti. Ja sabiedrība nedauzīs vara bungas, tad Rīgas domes saimnieki turpinās gulēt savā pašapmierinātajā snaudā un sapņos par mūžīgu valdīšanu kultūras galvaspilsētā, kura pamazām pārvēršas par Eiropas apķēpātāko galvaspilsētu. Ja sabiedrība kliegs, tad politiķi modīsies. Tikai tā mēs varam Rīgu padarīt par Eiropas skaistāko galvaspilsētu.