Pasaulē tiek noteikti dažādi indeksi. Preses brīvības, uzņēmējdarbības konkurētspējas, laimes indeksi un vēl daudzi citi.
Ja valstis sarindotu, cik viegli tajās ar valdības svētību dažādi avantūristi var tikt pie pankūkām ar melnā kaviāra pildījumu, tad Latvija šajā Ostapa Bendera labvēlības indeksā varētu pretendēt uz vietu saraksta augšgalā.
Nupat Liepājā kāds leitnanta Šmita mantinieks, kurš Latvijas pilsonību ieguvis, neprotot pat trīs vārdus latviski savirknēt, nolaida uz grunti uzņēmumu, kuram valsts bija garantējusi 57 miljonu latu lielu kredītu. Runa ir par Liepājas metalurga galveno akcionāru Sergeju Zaharjinu, kuram valsts garantijas kredīta ņemšanai iedeva, bet pakontrolēt, kā viņš ar šo naudu izrīkosies, aizmirsa. Kāpēc aizmirsa, var tikai minēt. Varbūt kāds šo sklerozi pastimulēja ar dāsniem naudas pārskaitījumiem, bet tikpat labi tas varēja notikt vienkārši aiz muļķības. Tak, ne jau savu naudu kādam dodu vai garantēju, mūsu valstsvīri šādos brīžos visbiežāk padomā.
Vēl nav bankrotējušā Liepājas metalurga darbinieki pārcēlušies darba meklējumos uz Klaipēdu, Bristoli vai Hamburgu, kad kārtējais Ostapa Bendera titula kandidāts jau plāno līdzīgu atrakciju sarīkot Ventspilī. Runa ir par tā saukto advokātu Rudolfu Meroni. Tieši šim starptautiska mēroga avantūristam savstarpējas vienošanās rezultātā 2007. gadā Latvijas Ģenerālprokuratūra uzticēja tādu kā Latvijas valsts interešu pārstāvēšanu Ventspils tranzītbiznesa atslēgas uzņēmumā Ventbunkers. Kāpēc Ģenerālprokuratūrai bija (un joprojām ir) tik siltas jūtas pret šo Šveices juristu, var tikai minēt. Iespējams, ka darbojušies tradicionālie (mantiskie) stimulēšanas instrumenti, bet varbūt aiz ierastās muļķības Meroni kunga personā saskatīts īstens goda vīrs. Lai nu kā, bet nu jau vairākus gadus bez jebkādas valstiskās kontroles Meroni rušinās sev iedāvinātajā daudzmiljonu dārziņā. Kā nesen apgalvoja kādreizējais Ventbunkera padomes priekšsēdētājs Olafs Berķis, tad Meroni «saimniekošanas» rezultātā uzņēmumam radīti vismaz 30 miljonu eiro lieli zaudējumi.
Tiesa, lai Meroni varētu «saimniekot», tas ir, operēt ar miljoniem, kurus viņam piešķīrusi Ģenerālprokuratūra, viņam nemitīgi jācīnās ar citiem akcionāru blokiem. Šīs nežēlīgās cīņas ietvaros Meroni pārvaldītais Ventbunkers ir nolēmis no 2013. gada 31. decembra pārtraukt pakalpojumu sniegšanu Ventspils naftas meitas kompānijai Ventspils naftas termināls. Tā kā Ventbunkers atrodas monopolstāvoklī un bez tā sniegtajiem pakalpojumiem – elektroapgādes, apkures, ūdens piegādes, atkritumu izvešanas u. c. – nav iespējama kravu iekraušana kuģos, tad Ventspils nafta termināls nevarēs turpināt darbu. Citiem vārdiem, kompānijai Ventspils nafta būs jāaptur visu naftas produktu plūsma terminālī ar visai smagām sekām uzņēmumā strādājošajiem.
Tas nozīmē, ka Liepājas scenārijs var atkārtoties arī Ventspilī. Tikai Zaharjina vietā izsaimniekotāja lomā šeit būs mūsu pašu Ģenerālprokuratūras ieceltais Meroni. Ja kāds ļauni priecājas, ka tas nodara kādu mantisku kaitējumu arī Ventspils mēram Aivaram Lembergam, tad jāatgādina, ka Ventspils naftu jau sen kā kontrolē tā dēvētie Lemberga oponenti un kaitējums Lembergam radīsies vien no tā, ka cietīs Ventspils iedzīvotāji. Diemžēl cietīs arī viss ar tranzītbiznesu saistītais sektors. Tā kā šis sektors ir ievērojams nodokļu maksātājs, tad zaudētājos būs visa Latvijas tauta. Bet, kurš būs vainīgs pie tā, ka Latvijā dažādi ostapi benderi jūtas tik komfortabli? Vai pašreizējais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, bijušais – Jānis Maizītis vai kā vienmēr – neviens?