72 gadus vecais Ķekavas iedzīvotājs Egīls piecpadsmit gadu būvēja māju, un pirms dažām dienām šī māja nodega saimnieka acu priekšā.
Sirmgalvja izmisumu grūti aprakstīt. Šāds trieciens varētu salauzt arī daudz jaunāku cilvēku. Par pensionāra nelaimi ziņoja televīzija, un tika izveidots ziedojumu tālrunis viņa atbalstam. TV raidījumā bēdu sagrauztais sirmgalvis stāstīja, ka agrāk pats piedalījies dažādos labdarības pasākumos un ziedojis citiem. Dots devējam atdodas, un vienas diennakts laikā cilvēki saziedojuši nepieciešamo summu, lai Egīls varētu uzcelt jaunu māju.
Tā ir šā stāsta priecīgā puse. Taisnība ir uzvarējusi, un Egīls, kurš palīdzējis citiem, tagad par savu labo sirdi guvis pelnīto atlīdzību. Taču šis gadījums izgaismo arī otru, ne tik saulaino, pusi. Regulāri medijos saskaramies ar aicinājumiem zvanīt uz dažādiem ziedojumu tālruņiem un piedalīties labdarības maratonos, un ne visiem paveicas kā Egīlam. Ir simtiem un tūkstošiem nelaimē nonākušo, kuriem nekāda ziedojumu tālruņa nav vai arī, ja ir, tad līdzcilvēku atsaucība nav tik liela. Skaidrs, ka visiem ar žēlsirdības metodēm nepalīdzēt. Palīdzībai ir vajadzīgas pavisam citas metodes. Valstiskas. Turklāt ne vienmēr ir runa tikai par naudu. Ne mazāk svarīga ir attieksme.
Kāda gan ir valsts varas attieksme pret savu tautu, ja televīzijā vairāku mēnešu garumā bija jāskan aicinājumam ziedot bērnu (!) slimnīcas onkoloģiskajai nodaļai, kuras rekonstrukcijai nepieciešami 700 000 latu, kamēr valdība ar vieglu roku izdalīja pusotru miljonu (!) latu eiro ieviešanas propagandai tad, kad šī ieviešana jau bija visos līmeņos izlemta. Lai skaistos videoklipos parādītu mūsu valsts skaistākās vietas un iedzīvotājiem pavēstītu, ka «Eiropa pievienojas Latvijai», nauda budžetā atradās, bet, lai saremontētu bērnu slimnīcā nodaļu vai piešķirtu naudu C hepatīta ārstēšanai, naudas nav.
Kad īsi pirms Hipotēku un zemes bankas pārdošanas valdība lēma par 25 miljonu latu piešķiršanu bankas pamatkapitāla palielināšanai, tad nauda, protams, atradās. Valdībai vienmēr atrodas desmiti un pat simti miljonu latu, lai glābtu bankas, bet pietrūkst dažu tūkstošu, lai glābtu cilvēku dzīvības. Nesen tika ziņots par kādu sievieti, kurai nepieciešama specifiska pārtika, kura maksā mēnesī vismaz 500 latu. Protams, valdības vīriem un sievām 500 latu mēnesī nav problēma un viņiem pat prātā neienāk, ka ir cilvēki, kuriem pat nāves baiļu priekšā šādu naudu ik mēnesi grūti sameklēt. Palīdzība no valsts puses tika atteikta, un slimā sieviete nonāca neapskaužamas dilemmas priekšā – vai nu ik mēnesi kaut kur atrodi 500 latu, vai mirsti nost.
Tajā pašā laikā valdībai pietuvinātā finanšu konsultāciju firma Prudentia Advisers saņem 13 000 latu nedēļā (!) par padomiem aviokompānijas airBaltic investoru meklēšanā. Tas, ka nekādi investori nav sameklēti, Prudentia galvenajam runasvīram Ģirtam Rungainim nerada ne mazāko mulsumu vai kauna sajūtu. LTV studijā 1:1 uz jautājumu, par kādiem sasniegtajiem rezultātiem saņemta tik liela nauda, Rungainis pašapzinīgi atbild – strādājam. Dažādiem rungaiņiem valdība vienmēr naudu atrod, bet bērnu slimnīcas onkoloģiskajai nodaļai tautai jāsaziedo. Tāda ir mūsu valdošo izpratne par tautas un varas attiecībām.
Latvija ir vienīgā valsts ES, kur valsts neapmaksā 100% C hepatīta ārstēšanas izdevumus. Ārstēšana ir dārga, un ne katrs var atļauties tērēt vairākus tūkstošus latu kā izcilais dziedātājs Igo. Tā kā slimības inkubācijas periods ir ilgs, tad trūcīgie bieži vien neārstējas un priekšlaikus mirst. Tā mūsu valstī ir ierasta prakse un būtu bezjēdzīgi par to runāt, ja tur neko nevarētu darīt. Par laimi, mūsu rīcībā ir ietekmes sviras, lai šo nelāgo praksi lauztu.
Nākamgad ikvienam būs iespēja, pat divas, izrādīt valdošajiem savu attieksmi. Un šai attieksmei jābūt tādai pašai, kādu cilvēki izrādīja pret sirmgalvi Egīlu. Ja esi izrādījis labestību, tad ar to pašu arī atmaksāsim. Ja grūtdieņiem esi pieradis pagriezt muguru, tad vēlēšanās saraksts ar tavu uzvārdu lai paliek iecirknī uz galda. Lai to savā maisā savāc apkopēja.