Valsts prezidents Andris Bērziņš pēc stāšanās amatā par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem izvirzīja valsts pārvaldes sistēmas reformu. Prezidenta izveidotā ekspertu grupa septembrī atkārtoti izvirzīja Ministru kabineta darba pilnveidošanas priekšlikumus, un pagājušajā nedēļā šie priekšlikumi tika izskatīti Saeimas Juridiskās komisijas paplašinātajā sēdē.
Prezidenta priekšlikumu galvenā jēga ir premjera personiskās varas un atbildības palielināšana, kuras nepieciešamība tiek pamatota ar daudz kritizēto praksi, kad ministrijas darbojas kā partiju lēņu muižas un valdība nedarbojas kā vienota komanda. Valdībā un koalīcijā notiekošo nesen prezidents pat nosauca par vājprāta murgiem. Tā kā politiķi nekādi nav reaģējuši uz tik smagiem apvainojumiem, var secināt, ka kopumā politiskā elite prezidenta vērtējumu atzīst par adekvātu.
Ja tiek atzīts, ka kaut kas nav kārtībā, tad būti tikai loģiski, ja visi kopā meklētu veidus, kā stāvokli labot. Taču tā nenotiek. Prezidents gan cenšas uzturēt diskusiju par politiskās sistēmas reformu pie dzīvības, bet tie, uz kuriem tas tieši attiecas – proti, politiķi, diezgan klaji cenšas šo diskusiju noairēt kādā klusā līcīti, kur «darba grupu» un «apakškomisiju» birokrātiskajā dūksnājā to varētu viegli nogremdēt vai tik ilgi «slīpēt» un «uzlabot», līdz no visiem priekšlikumiem pāri paliktu vien čiks.
Valsts prezidentam dažkārt cenšas pārmest pārlieku konservatīvismu, taču fakti liecina par pretējo. Prezidents piedāvā reformas, bet, piemēram, deputāts Judins ekspertu grupas priekšlikumus raksturojis kā pārāk radikālus, kas, pārtulkojot no birokrātu valodas cilvēku valodā, nozīmē nepieņemamus. Konservatīvisma citadele (vismaz attiecībā uz valsts pārvaldi) ir tieši parlaments, jo deputāti neko mainīt negrib – viņi ērti sēž, baudot salīdzinoši lielas pilnvaras pie mazas atbildības.
Lai formulētu attieksmi pret jebkādām reformām, vienalga kurā sfērā, vispirms jānoskaidro attieksme pret jau strādājošo mehānismu. Ja tas darbojas labi, tad reformas reformu pēc ir nevajadzīgas un liekas. Ja mehānisms buksē, tad reformas ir nepieciešamas un var runāt tālāk jau par tehniskām detaļām. Attiecībā uz prezidenta ierosinājumiem deputāti līdz šim nav skaidri atbildējuši vai reformas vispār ir nepieciešamas, un cenšas uzreiz diskusiju novadīt tehnisko detaļu līmenī.
Pareiza reformu secība ir – vispirms jānoskaidro, vai deputāti esošo politisko sistēmu uzskata par labi funkcionējošu, un, ja atzīst, ka tā ir uzlabojama, tad vai prezidenta piedāvāto virzienu atzīst par pareizu vai nē. Nedodot precīzas atbildes uz šiem jautājumiem, var tehniskās detaļās ieslīgt līdz pat nākamā gada vēlēšanām, un tad jau arī nākamais sasaukums un varbūt arī nākamais prezidents. Lēmumu nepieņemšanas mehānisms ir sen atstrādāts – ja neko negrib mainīt, tad nepieciešams izveidot neskaitāmas darba grupas un apakškomisijas, kur tiek skaldīti mati par niekiem. Tikmēr laiks iet un nekas nemainās.
Jāatzīst, ka deputāts Judins, apšaubot prezidenta viedokli, ka izpildvara būtu novājināta, faktiski ir atbildējis uz iepriekšminēto jautājumu. Judins norādīja, ka praksē esot bijuši vairāki gadījumi, kad tieši otrādi – izpildvara kontrolējusi deputātu rīcību. Tā kā Judins pārstāv Saeimas vadošo politisko spēku – Vienotību, var secināt, ka likumdevēji nav noskaņoti atbalstīt prezidenta ieceres. Tā kā likumus pieņem Saeima, jābūt lielam tautas spiedienam, lai likumdevēji piekāptos, pat ja tas uzlabotu situāciju valstī.
Diemžēl tauta gadiem tiek baidīta no jebkādām sistēmiskām reformām, uzsvaru liekot uz to, ka «sliktie» cilvēki jānomaina pret «labajiem» un tad tauta varēs laimē diet. Rezultātā uz katrām vēlēšanām nāk jauni baltā zirga apseglotāji un aicina kārtējo reizi kāpt uz grābekļa. Skumji, ka uz šiem aicinājumiem atsaucas pietiekami liels cilvēku skaits, jo iepriekšējie «saulveži» jau sevi atklājuši kā prasti blēži un nespējnieki. Taču šie paši nespējnieki, sēžot parlamentā, dara visu, lai nekas nemainītos. Lai netiktu pieņemtas tādas izmaiņas sistēmā, kas šiem šarlatāniem neļautu arī turpmāk mānīt tautu.