ASV un dažu to sabiedroto valstu uzbrukums Sīrijai ir tuvāko dienu jautājums. Iespējams, ka šobrīd, kad lasāt šīs rindas, spārnotās raķetes no ASV kara kuģiem jau lido Damaskas virzienā.
Pēc tam, kad ASV valsts sekretārs Džons Kerijs paziņojis, ka nav apstrīdams fakts, ka tieši Bašara Asada režīma spēki izmantojuši ķīmiskos ieročus, atpakaļceļu iedarbināt būs grūti. Turklāt bez mazākās kautrības tiek paziņots, ka šis uzbrukums notiks, apejot ANO Drošības padomes (DP) akceptu. Citiem vārdiem, šis iebrukums būs starptautiski neleģitīms, lai kādos «smukos» vārdos tas netiktu ietērpts. Tieši šim aspektam arī vajadzētu radīt vislielākās bažas Latvijai, kuras pastāvēšana iespējama, pateicoties starptautisko tiesību respektēšanai.
Nelielas valstis ir visvairāk ieinteresētas starptautisko tiesību rūpīgā ievērošanā, kamēr lievaras gribētu šīs tiesības katru reizi pakārtot savām tā brīža interesēm. Latvija pieder pie pirmajām, bet ASV pie otrajām. Tā kā ASV ir mūsu sabiedrotā, tad uz starptautisko tiesību neievērošanu mēs varētu paskatīties arī caur pirkstiem, ja vien arī mūsu lielākais drauds – Krievija – nepiederētu pie tās pašas lielo valstu grupas (lai kā arī dažiem gribētos dēvēt Krieviju par otršķirīgu valsti). Notikumu attīstība Sīrijā var izrādīties tikai pirmais solis ceļā uz intervenci un režīma maiņu Irānā, kas liecinātu, ka pasaule pamazām atgriežas trīsdesmito gadu situācijā, kad lielvaras no spēka pozīcijām spļāva virsū starptautiskajām tiesībām. ASV rīcība, ignorējot ANO DP, savā ziņā ir izdevīga arī Krievija, jo atraisa rokas līdzīgiem gadījumiem, kad varēs piesaukt ASV precedentu, lai īstenotu savus agresīvos mērķus.
Mūsu valsts pastāvēšanu juridiski garantē starpvalstu līgumi un militārā dalība NATO. Var jau cerēt, ka NATO līguma 5. pants mūs sargā tikpat droši kā Vāciju, Lielbritāniju vai Dienvidkarolīnas štatu ASV. Taču, ja starptautisko tiesību normas pasaulē tiek devalvētas, ANO DP kļūst par tukšu pļāpātavu un visu nosaka «tanku divīziju un lidmašīnu bāzes kuģu skaits», tad arvien biežāk mums nāksies lasīt līdzīgus scenārijus, kādus šajās dienās apraksta kāds aptracis «politologs» Mihails Aleksandrovs. Šis kāda NVS valstu politikas institūta Baltijas nodaļas vadītājs savā blogā aprakstījis, kā Krievijai vajadzētu rīkoties, ja Rietumi uzbruktu Sīrijai: «Krievijai ir jānostāda Rietumus dilemmas priekšā: jūs uzbrūkat Sīrijai, pārkāpjot starptautiskās tiesības, mēs šajā gadījumā ieņemam Baltiju». Šī «politologa» blogs nebūtu pat pieminēšanas vērts, ja vien tas neatspoguļotu zināmas Krievijas sabiedrības daļas uzskatus par vēlamo kārtību pasaulē. Diemžēl šī pasaules kārtība vispārējos vilcienos ir ļoti līdzīga tai, kāda šobrīd tiek veidota ap Sīriju.
Lai arī mūs it kā droši sargā NATO «lietussargs» un 5. pants, starptautisko tiesību normu augsts prestižs pasaulē mūsu drošību sargā ne mazāk. Uzsvars tikai uz militāro spēku un atbalsts principam – kam spēks, tam taisnība, Latvijai var izrādīties bīstams, jo nekad nevar paredzēt, kāda izveidosies situācija. 1938. gadā PSRS un Vācija viena otru apsaukāja pēdējiem vārdiem, bet jau nākamajā gadā slēdza draudzības līgumu un dalīja Eiropu. Ja pasaulē izceltos visaptverošs Rietumu un islāma civilizāciju konflikts, tad Krievija, visticamāk, kļūtu par Rietumu tuvākajiem sabiedrotajiem (līdzīgi kā Otrā pasaules kara laikā), un visā šai jezgā pa burzmu varētu tikt īstenots kaut kas līdzīgs Aleksandrova scenārijam. Varbūt ne gluži okupācijas, bet kaut militāras bāzes izveides scenārijs Latvijas teritorijā.
Latvijā daudzi ASV militārā spēka demonstrācijas fani cer, ka, jo biežāk ASV rādīs zobus un ar dzelzs rungu ieviesīs pasaulē kārtību, jo Latvija varēs justies drošāk. Baidos, ka ir tieši otrādi. Jo biežāk ASV iesaistīsies kādās militārās avantūrās kaut kur tālu pasaulē (kuras drīz vien kļūst nepopulāras), jo mazāka kļūs amerikāņu vēlme strikti iestāties par nepieciešamību jebkuros apstākļos aiztāvēt savus sabiedrotos jebkurā pasaules malā, ieskaitot Baltijas jūras krastus. Strikta un bezierunu juridisko normu ievērošana startautiskajās tiesībās ir drošākais mūsu valsts pastāvēšanas garants. Tāpēc jebkura ANO DP nozīmes mazināšana ir pretrunā ar Latvijas nacionālajām interesēm.