Pēc otrdienas Saeimas sēdes, kuru tiešraidē raidīja gan radio, gan televīzija, ikviens ir tiesīgs jautāt – par ko šie cilvēki saņem algu? Valsts budžeta pieņemšana ir ikviena parlamenta gada nozīmīgākais darbs.
Taču nekāds darbs, atskaitot balsošanas podziņu spiešanu atbilstoši norādītajiem īkšķiem, nenotika. Notika formāla budžeta pieņemšanas procedūra gluži kā padomju laika Augstākajā padomē. Valdībā ietilpstošās partijas dienu pirms budžeta pieņemšanas koalīcijas padomes sēdē bija spiestas parakstīties, ka atsauc visus iepriekš iesniegtos priekšlikumus un apņemas bez ierunām atbalstīt piedāvāto budžetu. Bez debatēm tika noraidīti pilnīgi visi opozīcijas priekšlikumi.
Arī pirms tam atbildīgajā budžeta un finanšu komisijā noritēja vien kancelejiska procedūra, apstiprinot Finanšu ministrijas ierēdņu sagatavoto un starptautisko aizdevēju akceptēto budžeta variantu. Komisijas aktīvākais loceklis deputāts Kārlis Leiškalns pat gadījumos, kad pats nepiekrita ierēdņu piedāvātajai redakcijai, tikai noburkšķēja – te mums būs problēmas, bet neko, ejam tālāk!
Trīspadsmit stundas notika darba imitācija. Skumjākais, ka deputātiem šī darba imitācija likās tik pašsaprotama un ierasta, ka lielākajai daļai pat prātā neienāca par šo faktisko nekā nedarīšanu kaunēties. Gluži otrādi, viņiem likās, ka stundām garā nīkšana Saeimas ēkā no viņiem prasa pārcilvēcīgas pūles.
Šajā kontekstā zīmīgi rīkojās deputāts Viktors Ščerbatihs. Gatavojoties pasaules čempionātam svarcelšanā Šcerbatihs Saeimā bija rets viesis. Tagad, pēc ilgāka pārtraukuma atgriezies parlamentā, viņš ātri novērtēja, ka vienīgais, kas no viņa tiek prasīts – ir nospiest attiecīgo balsošanas podziņu. Bezjēdzīgi imitēt darbu olimpiskais vicečempions nav radis, un pēc pusdienas pārtraukuma Saeimā vairs neparādījās.
Dzird satraukumu, ka sabiedrībā pieaugot prasības pēc stingrās rokas; vadoņa; ar plašām pilnvarām apveltīta prezidenta, taču, ja šāda alternatīva neliekas pieņemama, tad vietā jāpiedāvā kas cits. Grūti iedomāties, kas vēl vairāk varētu diskreditēt parlamentāro demokrātiju kā patlaban Saeimā sēdošie darba imitatori, kuri ironiski tiek dēvēti par simt gudrajām galvām. Diemžēl mūsu deputāti ironiju saprot slikti, un absolūtais vairākums no tiesas tic, ka tik tiešām ir gudrākie no gudrākajiem, labākie no labākajiem.
Ja budžetu var izstrādāt Finanšu ministrijas speciālisti un apstiprināt SVF, tad gluži likumsakarīgs ir jautājums – kāpēc sabiedrībai jāuztur šāds dekoratīvais parlaments? Vai demokrātijas vārdā mums jāizliekas neredzam, ka deputāti tikai imitē darbu un demokrātisko lēmumu pieņemšanas procesu? Vai parlaments mums vajadzīgs tikai tāpēc, ka to prasa Lisabonas līgums, kurš paredz, ka ES dalībvalstīm ir šāda demokrātijas rotaļlietiņa? Diemžēl uz šiem jautājumiem jāatbild apstiprinoši. Ja mums šādu spēļu demokrātiju nepieprasītu starptautiskā sabiedrība, tad šim operetiskajam parlamentam nebūtu nekādas jēgas. Ar ko gan Saeimā sēdēt līdz vēlam vakaram nepalikušais deputāts Ščerbatihs sliktāks par viņam blakus sēdošo deputātu Andi Kāpostu, kurš varonīgi sagaidīja pēdējo balsojumu?
Daži, kuriem ļoti patīk uzdoties par demokrātijas aizstāvjiem, Ščerbatiha ievēlēšanu min kā demokrātiju kropļojošu precedentu. Atļaušos nepiekrist. Protams, Ščerbatihs nav uzskatāms par politisku smagsvaru, taču neredzu iemeslu, kāpēc viņš būtu vērtējams zemāk nekā vairākums citu deputātu. Tiesa, Ščerbatihs ir tikai svarcēlājs un Saeimas sēdēs uzstājas reti, taču viņš nekad nav runājis tādas blēņas kā šo demokrātijas aizstāvju cienītā juriste Ilma Čepāne.
Aizstāvot astronomiskās Latvijas Bankas (LB) darbinieku algas, Čepāne pavēstīja, ka LB ir trešais pelnošākais uzņēmums Latvijā. LB valdē un padomē strādājošie esot īstie Latvijas top menedžeri. Kādreiz Šķēle valsti salīdzināja ar uzņēmumu. Tagad Čepāne centrālo banku pielīdzināja uzņēmumam, kura galvenā funkcija – pelnīt. Taču īpaši interesants bija viņas apgalvojums, ka pārmetumi par lielajām LB algām salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm ir nekorekti, jo netiekot salīdzinātas finanšu plūsmas un iedzīvotāju skaits. Pēc Čepānes loģikas, katras valsts centrālās bankas vadības atalgojumam jāatbilst šīs valsts iedzīvotāju skaitam. Tātad Igaunijas centrālās bankas vadītājam ir jābūt zemākai algai nekā LB prezidentam, savukārt Lietuvas – lielākai. Nav noslēpums, ka LB prezidenta alga ir lielāka ne tikai par Lietuvas centrālās bankas prezidenta algu, bet arī par ASV Federālās rezervju sistēmas vadītāja algu.
Čepānes uzstāšanos varētu arī neminēt, ja šī nebūtu vienīgā reize, kad debatēs uzstājās kāds no valdošās koalīcijas deputātiem. Interesanti, ka priekšlikuma iesniedzēji, kas gribēja LB iekļaut vienotajā atalgojuma sistēmā, paši šo priekšlikumu atsauca un nekāds balsojums nenotika. Klausoties Čepānes, šķiet, ne pašas sagatavotajā runā, tā vien izskatījās, ka viņa ļoti gribētu nopelnīt vietu LB padomē, kur par 6 sēdēm gadā var nopelnīt vairāk nekā 70 000 latu. Nebrīnītos, ja Čepāne arī sevi uzskatītu par īsto top menedžeri, kas par piedalīšanos dažu stundu ilgā sēdē būtu pelnījusi saņemt 12 000 latu. Ja mēs politiķus vērtējam pēc godīguma kritērija, tad Ščerbatihs neapšaubāmi ir godīgāks nekā Čepāne. Viņš vismaz netēlo to, kas nav, un no lapiņas nelasa to, ko pats nesaprot.