Vairāki valdības pārstāvji jūtas nenovērtēti, un, viņuprāt, ministru atalgojums Latvijā esot neadekvāti zems – tam jābūt divas vai trīs reizes lielākam. Finanšu ministrs Andris Vilks pat izpaudies, ka par šādu darbu uz rokas jāsaņem 3500 latu.
Pašlaik ministri saņem aptuveni 1200 latu mēnesī pēc nodokļu nomaksas, bet premjera Valda Dombrovska mēnešalga ir vidēji 1300 latu mēnesī. Lielākas algas saņemot pat valsts uzņēmumu departamentu direktori. Arī Vienotības «universālā kareivja» Ērika Škapara atalgojums jaunajā amatā (kāda starpība, kā šis amats saucas) ir krietni lielāks – ap 2500 latu uz rokas. Salīdzinājumā ar airBaltic vai banku prezidentu algām ministru atalgojums patiešām ir smieklīgs. Tad kā nu nepalielināt nabaga ministriņu algas?
Taču viss nav tik vienkārši, jo ministri ir politiskas figūras, kuras darbojas pēc citiem uzvedības principiem. Par ministriem iet strādāt ne atalgojuma dēļ. Tas ir amats, kurā strādā, lai realizētu savu vai savas partijas redzējumu par nozares attīstību. Tas ir amats, kurā strādā, lai realizētu savu un savas partijas politisko programmu. Tā tam vajadzētu būt. Viss ir pavisam citādi, ja nekāda redzējuma vai politiskās programmas nav, bet ir vēlme attiecīgā nozarē pasaimniekot un īstenot nevis partijas programmu, bet partijas biedru (un tiem pietuvināto) dažnedažādus plānus. Tautā sauktus par «tikšanu pie siles». Tad ministra atalgojums patiešām var likties mazs, jo sanāk diezgan nepatīkami – pašam alga salīdzinoši maza, blakus ienākumi stipri riskanti, jo esi zem lupas, bet citi apkārt vārās. Taču šādam argumentam nevajadzētu kalpot par iemeslu ministru algu palielināšanai. Politikā svarīgākas tomēr ir idejas un principi, kuru konsekventa ievērošana politiski atmaksājas vairāk nekā prasības pēc lielākas algas.
Cilvēkus satrauc ne tik daudz zemās algas, cik algu sadales netaisnīgums (viņu izpratnē). Laikā, kad skolotāju algas uz rokas ir tikai daži simti latu, celt ministru algas neizskatās diez cik taisnīgi. Ministri ir politiskās figūras, kuras it kā atbild par valsts labklājības stāvokli. Ja cilvēkiem ar zināmu kvalifikāciju (augstāko izglītību) algas ir tuvas iztikas minimumam, tad politiskajām figūrām ir jācieš līdzi (ar nieka 1200 latiem mēnesī).
Cits arguments par labu ministru algas palielināšanai ir šā amata lielā atbildība. Šī frāze ir tik bieži skandēta, ka ieguvusi gluži vai aksiomātisku raksturu. Tādu, kuru neapspriež. Taču ņemsim un apspriedīsim. Kā tur īsti ir ar to atbildību? Par ko ministri atbild, un kā šī atbildība izpaužas?
Ņemsim pavisam svaigus notikumus. Divus gadus pa izglītības un zinātnes nozari ālējās ministrs – «ķertais profesors» Ķīlis. Ministrs bija tik atbildīgs, ka nepamanīja budžetā iztrūkstošos 6 miljonus latu pedagogu algām. Divi gadi bija vajadzīgi, lai tik «atbildīgu ministru» dabūtu prom no ministrijas. Pareizāk sakot, viņu prom dabūt nevarēja, un vienīgi paša ministra labprātīga atkāpšanās ļāva valdības vadītājam atviegloti uzelpot. Ja Ķīlis iespītētos, tad vēl tagad ministrētu, tāpat kā to dara cits ministrs – katastrofa Sprūdžs. Cik Latvijai izmaksājusi un vēl izmaksās Sprūdža bezdarbība tiešo uzdevumu pildīšanā un viņa eksperimenti ar pašvaldību pārvaldību un amatpersonu rotācijām, neviens precīzi nepateiks. Jādomā, viņa darbība kopumā ir vērtējama ar mīnusa zīmi. Naudas izteiksmē. Tad uz kāda pamata šādam ministram palielināt algu? Viņa tā saucamā atbildība jau nebūs maksāt kompensācijas prettiesiski atlaistajiem. Kompensācijas maksāsim mēs – nodokļu maksātāji. Sprūdžs tikmēr bezatbildīgi šiverē pa ministriju un dzīvo valsts maizē. Pat koalīcijas kolēģi viņu vērtē kā ļoti vāju ministru (NA valdes loceklis Jānis Iesalnieks intervijā laikrakstam Diena). Praksē ministru atbildība neparādās. Tikai runās.
Tas, ka deputātiem ar vēl niecīgāku atbildību (praktiski nekādu) ir vēl lielākas algas, ir viens no iemesliem, kāpēc sabiedrība viņus tik ļoti mīl. Ja valdošā koalīcija ir nogurusi no varas nešanas un grib to pēc nākamā gada Saeimas vēlēšanām nomest pie kājām opozīcijai, tad uz priekšu – lielākas algas ministriem!