Ja vecāku finansiālais slogs bērna skolas gaitu nodrošināšanai pēc tiesībsarga plosīšanās nedaudz tiks mazināts, kam Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) savā budžeta radusi 537 112 latus, tad pedagogu jau tā plāno maciņu valdība šajā mācību gadā draud vēl papurināt.
IZM rāda priekšzīmi daudzinātā radošuma veicināšanā vispārējā izglītībā un nevis vienkārši, acīmredzami apgriež pedagogu algas, bet ar izdomu – palielina skolēnu skaitu pret likmi. Grozi, kā gribi, bet vairākumā skolu tas reāli nozīmēs mazākas pedagogu algas, kuras krīzes laikā tika samazinātas par pusi un pirmskrīzes līmenī joprojām nav atgriezušās. Par likmi pedagogs saņem vidēji 280 latu; ja ir liels skolēnu skaits, var saņemt 40% piemaksu, kas veido 392 latus pirms nodokļu nomaksas. Kā informē Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA), 288 skolās, kurās bērnu skaits ir līdz simtam, nepietiek ar valsts mērķdotāciju, lai nodrošinātu pedagogiem minimālo atalgojumu, un pašvaldības ir spiestas līdzekļus pārdalīt. Vai šīs valstij tiešām šķiet vēl cērpjamas summas?
It kā nepietika jau ar to, ka nesen jau nedaudz tika samazināta piemaksa par skolēnu blīvumu un arī, mainot aprēķina formulu, ar šā gada septembri augstākas kvalifikācijas pedagogiem samazināsies arī piemaksa par kvalifikāciju – 4.,5. kvalifikācijas pakāpes pedagogiem attiecīgi 10 un 12% piemaksu draud maksāt tikai no likmes, nevis kā līdz šim no kopējās izpeļņas, kas palielinās, ja pedagogam ir, piemēram, audzināšanā klase vai viņš veic vēl kādus pienākumus.
IZM plāno skolēnu skaitu attiecībā pret 21 stundas likmi palielināt no 10,2% līdz 10,5% lielajās pilsētās un no 8% līdz 8,3% – novados. Pēc pedagogu organizāciju datiem, jau šobrīd noteiktais koeficients ir grūti sasniedzams rādītājs. Tā kā dzimstība krītas, skolēnu skaits valstī sarūk ar katru gadu un pat mācību gada laikā (aizvadītā mācību gada laikā skolēnu skaits pašvaldību skolās samazinājies par 4968 skolēniem), skaidrs, ka šā blīvuma koeficienta palielināšana uz to pašu vai vēl mazāku skolēnu skaitu nozīmēs mazāku valsts mērķdotāciju pedagogu algām. Skolas vadībai būs izvēle – maksāt mazākas algas pedagogiem vai kaut kā samazināt likmju skaitu, piemēram, apvienojot klases, kas gan praksē lielākoties nav iespējams. Ieguvējas no jaunās kārtības varētu būt vien atsevišķas ļoti lielas skolas, lēš Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško.
Viens no šā šāviena mērķiem ir mazās lauku skolas – to bērni varētu būt un līdz ar finansēšanas principu «nauda seko bērnam» jau ir iekārojams kaimiņskolu objekts. Tādējādi tiek izdarīts spiediens uz mazo lauku skolu optimizāciju vai likvidēšanas paātrināšanu. Izskatās, ka tas labi iekļaujas savulaik labklājības ministres Ilzes Viņķeles kopā ar baņķieriem proponētās iedzīvotāju koncentrēšanas pilsētās un lauku izmiršanas paātrināšanas vīzijā. LIZDA priekšsēdētāja Ingrīda Mikiško teic, ka darba grupā šo IZM priekšlikumu pedagogi neatbalstīja, bet Finanšu ministrija bildusi, ka nebērs naudu caurā maisā, kamēr netiks veiktas reformas. Protams, jādomā, cik dzīvotspējīgas gan no uzturēšanas, gan sniegtās izglītības kvalitātes viedokļa ir mazās skolas, kurās ir pāris skolēnu klasē, pa pieciem un nedaudz vairāk 9. klases absolventiem un kurās piepelnās lielākoties pensionāri. Latvijā teju ceturtdaļā no visām vispārizglītojošajām skolām ir mazāk nekā 100 skolēnu. Varas plānos bija vairākumu no tām pārveidot par daudzfunkcionāliem centriem, kas gan ne visur ir iespējams un vēlams. Bet arī šīs iniciatīvas un mazo skolu programma netiek praktiski īstenotas, viss joprojām vairāk ir runu līmenī. Vien atsevišķi novadi kaut ko cenšas optimizēt, bet arī to vadītāji nevēlas ieiet vēsturē kā kādas skolas slēdzēji.
Īpaši smagi izmaiņas varētu skart tās mazās lauku skolas, kuras ir kādu lielo skolu filiāles, jo uz tām neattiecas mazo skolu statuss ar visām no tā izrietošajām atlaidēm. Bet šīs salīdzinoši ir nianses pamatos aplamā pieejā. Nevar šādos demogrāfijas un emigrācijas apstākļos likt skolām palielināt skolēnu skaitu, kamēr nav līdz galam izstrādāta un īstenota mazo lauku skolu programma. Līdzīgi kā administratīvi teritoriālās reformas sākumstadijā būtu jālieto burkāna politika un jāpiedāvā finansiāls vai cita veida atbalsts tām pašvaldībām, kuras optimizē savu skolu tīklu. Tikai pašas pašvaldības vislabāk redz, kāda ir situācija un kādas iespējas var piedāvāt novada bērniem, kurās vietās mazo skolu saglabāšana ir attaisnojama un vitāli nepieciešama un kur tā ir lieka greznība, kurai ir labākas alternatīvas. I. Mikiško piekrīt, ka «nevar momentāni likvidēt šādu dziļu problēmu, IZM, VARAM vajadzētu piedāvāt konkrētu programmu, vīziju. Te sajaukusies kopā vispārējā ekonomiskā situācija, demogrāfija, politika, bet cietēji ir pedagogi, kuru jau tā nelielās algas samazināsies. Mēs to nepieļausim! Jāmeklē cits risinājums.»
Esošajos apstākļos jaunā blīvuma koeficienta ieviešana izskatās pēc reformu mazspējas kompensēšanas ar primitīvu pātagu, naudas apcirpšanu. Kāda būs pedagogu pacietības robeža?