Salīdzinot ar mazskaitlīgo un kuslo arodbiedrību protestu pie Saeimas, deputātiem no rīta ierodoties uz plenārsēdi, lai lemtu par nākamā gada valsts budžetu, studentu protestu bija grūti sajaukt ar nejaušu, īgnu garāmgājēju sastapšanos.
Ar ātri satapinātiem un vienkāršiem plakātiem, kas atšķīrās no partiju organizēto protestu rūpnieciskajiem ražojumiem, studentu tūkstoši ap pulksten 12 piepildīja Jēkaba ielu. Lai arī Latvijas Studentu apvienības (LSA) aktīvistu rosīšanās ap megafonu, gan nolasot pāris iepriekš sagatavotus saukļus, ko protestētāji naski atkārtoja, gan uz vietas sacerot dažkārt panaivus pantiņus, atgādināja lauku amatierteātra trupas izklaidi, lai arī vara un studenti nerada kopsaucēju, akcija vērtējama visnotaļ pozitīvi. Tā lieku reizi parādīja varas atrautību no sabiedrības un vienlaikus parādīja, ka valstī ir vēl vismaz viena sabiedrības daļa, kas vēl nav iegrimusi pilnīgā bezcerībā. Jo protestēt nozīmē cerēt panākt izmaiņas. Ja nav cerības, nav jēgas protestēt.
Kā iepriekš izteicās LBAS līderis Pēteris Krīgers, sabiedrība iegrimusi tādā bezcerībā, ka pat vairs nav gatava protestēt. To labi parādīja arī arodbiedrību rīkotais pikets no rīta, lai gan, protams, vaina varētu būt ne tikai šajā apstāklī, bet arī organizācijas neprasmē, nespējā izvirzīt konkrētas prasības, formulējumus, parādīt protestu perspektīvu. Varbūt arī tā dēvēto sociālo partneru, tostarp arodbiedrību, ciešajā sasaistē ar varu, pret ko tās līdz galam nespēj iestāties, jo pašas atkarīgas no varas labvēlības, kas, kā izrādās, tām pagādājusi iespēju tikt pie smukām summām to "kapacitātes stiprināšanai". Varbūt arī tām, tik ilgi sēžot varas solos, iestājies "Stokholmas sindroms", kad upuris sāk just līdzi noziedzniekam, kurš to sagrābis par ķīlnieku. Arī, kad studentu aktīvisti megafonā iekliedza saukli ar pateicības vārdiem arodbiedrībām, atbalsta vietā sekoja vien ņurdēšana. No otras puses, protams, neviena valdība, neviens izglītības ministrs nav demisionējis, nevienas būtiskas izmaiņas nav pieņemtas, kad to prasījuši tikai studenti, lai cik bieži tie būtu izgājuši ielās. Bez šiem varas kabinetu lauvām viņiem tomēr neiztikt.
Varas attieksmes kulminācija bija izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes un Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes uznāciens "uz skatuves". Apmēram stundu studenti pie Saeimas nama bija saukuši iznāk ārā T. Koķi, prasījuši viņas demisiju, bet ministre un Saeimas spīkers, šķiet, iznāca ārā tikai nofotografēties. Minūti pastāvējuši piketētāju priekšā viņi kopā ar arodbiedrību večiem un Studentu apvienības priekšsēdētāju ienira atpakaļ Saeimas mūros.
Ministre esot gatava runāt ar katru individuāli, bet ne ar pūli, uz ielas, kur problēmas nevarot atrisināt. Jau pirms viņas šo taciņu iestaigāja tieslietu ministrs Mareks Segliņš, zem kura goda bija tikties ar piketējošajiem policistiem, sakot, ka viņš uz ielas nestrādā. Ņemot vērā to, ka "individuālajās sarunās" arī netika panākts nekāds kompromiss, to, ka ministrei nebija nekāda jauna piedāvājuma, tad varēja gan labāk pastrādāt arī ar pūli, bet vēl labāk – to varēja uztvert kā vienas sabiedrības daļu.
Psiholoģijā ar pūli lielākoties saprot cilvēku kopumu, kas ir viegli manipulējams, jo tam nav sava viedokļa, loģiskas domāšanas, tā dalībnieki nav spējīgi uz patstāvīgu rīcību, analīzi. Var jau vara savā arogancē pieturēties pie kādreizējā uzskata par sabiedrības iedalījumu, kuras piramīdas apakšā bija pūlis, virs kura atradās elite un pašā smailē – priesteri vai mūsdienās – oligarhi. Salīdzinot ar 13. janvāra nemieriem, šiem nebija sigmatiskā datuma, pikets nenotika naktī, te nebija provokatoru, bija konkrētas, iepriekš formulētas prasības, lai arī varbūt katram kāda cita sāpe šķita aktuālāka. Studentu pikets pēc nozombētu, uzvilktu robotu amorfas masas neizskatījās. Bet, izskatās, ka varai vienkāršāk šķiet ar to neapmierinātu ļaužu grupas nolamāt par pūli, kas nav runāšanas, skaidrošanas, uzklausīšanas vērts. Ja sabiedrība neredzēs jēgu šāda veida protestiem, tie jo asāk izpaudīsies citos veidos – nodokļu nemaksāšanā, izbraukšanā, nebalsošanā vēlēšanās u.tml. Noteikti – ne labākā.