Veltīju pusstundu Latvijai. Pārliecību, ka no tā Latvijai būs labums, neguvu. Var jau būt, ka mana vaina, ka nespēju pietiekami iedziļināties visu ministriju, Ministru kabineta, vispārējās valsts pārvaldes funkciju būtībā un jēgā, ko sausi birokrātiskos formulējumos izvērtēt aicinājusi Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK).
No manām un citu tamlīdzīgu Latvijai pusstundu ziedot gatavo interesentu atbildēm LDDK grasās secināt, no kurām valsts pārvaldes funkcijām valdība varētu atteikties, kuras samazināt, kuras palielināt, kuras un kādā apjomā nodot nevalstiskajam sektoram.Katrā ziņā pusstundā atbildīgi izvērtēt identificētās vairāk nekā 920 funkcijas nav iespējams. Lai to darītu kvalitatīvi un lai no šā vērtējuma varētu vilkt ārā kādus secinājumus, tam būtu jāvelta vismaz pāris mēneši rūpīgas izpētes. Un arī tad vērtējums būtu visnotaļ subjektīvs.
Apņēmības pilna, sākotnēji centos atbildēt teju uz katru jautājumu; tālāk neredzēju šai nodarbei nedz gala, nedz malas, nedz sajutos kompetenta, nedz redzēju jēgu vērtēt tādas abstraktas lietas, ko, nezinot virtuvi, nespeciālists nemaz nevar izvērtēt. Pieļauju, ka līdzīgi reaģēt varētu arī daudzi citi.Kvalitatīvai ekspertu diskusijai par valsts pārvaldes jēgu un uzdevumiem, par pamatfunkcijām un to nevajadzīgajiem rudimentiem, par pamatiem, uz kā balstīt nodokļu sistēmu, būtu lielāka jēga nekā no šādiem kvantitatīviem apkopojumiem. Tas, ka LDDK nepieciešami šādi kvantitatīvie «pierādījumi» valsts pārvaldes reorganizēšanas nepieciešamības pierādīšanai, kā arī premjera Valda Dombrovska paustā nesapratne par to, kāpēc sociālie partneri metušies kritizēt valdību par tās darbu pie valsts budžeta un strukturālajām reformām, rāda, ka nekāds sakarīgais dialogs starp valdību un sociālajiem partneriem nevedas. Valdība ar savu mētāšanos starp dažādām jaunu vai mainītu nodokļu versijām sabiedrībā rada sajūtu, ka vara pazaudējusi cilvēku matemātiskajās skaitļu virtenēs,savukārt sociālie partneri, izmantojot vadlīniju trūkumu,tik velk katrs deķīti uz savu pusi. Arī LDDK, aicinot izvērtēt valsts funkcijas, skaidro, ka tas nepieciešams, lai spētu ietaupīt nākamā gada budžetā 500 miljonus latu,kas savukārt svarīgi, lai nebūtu jāievieš progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis un paaugstināta PVN likme». Man gan tas nešķiet mērķis, uz ko tiekties.
Daudz svarīgāk būtu izrevidēt funkcijas, lai radītu tādu mazu un efektīvu valsts pārvaldi, kādu ar saviem reālajiem nodokļiem, nevis no kredītiem uzpūstajiem, varam atļauties. Tādu pārvaldi, kas nevis traucētu, bet attīstītu uzņēmējdarbību,ražošanu, eksportu, tādu, kas spētu saskatīt valsts un sabiedrības ilgtermiņa attīstības nišas un konsekventi īstenot šo vīziju, tai pakārtojot konkrētus instrumentus, kas aizsargātu vietējo tirgu no graujošām ietekmēm no ārpuses un iekšpuses, kas rūpētos, lai valsti nepārvērš par ārvalstu pārstāvju ātrās peļņas gūšanas poligonu. Tādu pārvaldi, kas dod iespēju lietot savu valodu, kas respektē cilvēku izpausmes brīvību, tiesības un pamatlikumus, nevis tos liec pēc īstermiņa vajadzības un varas ērtības, kas dod iespējas cilvēka pilnvērtīgai attīstībai, nevis – šņakt! – un nogriež tai naudu, sakot, lai paputējušās pašvaldības tiek ar visu galā! Kam rūp sabiedrības veselība, nevis kas veselības aprūpi padara par luksusa pakalpojumu. Uzskaitījumu varētu turpināt.
Pašlaik svarīgāk par abstraktu prātošanu un anonīmu taujāšanu par to, cik lielā mērā valsts pārvaldei nepieciešams veikt iestāžu darbības koordinēšanas, IT atbalsta, centralizēto reģistru informācijas sistēmu uzturēšanas, atļauju izsniegšanas, dokumentu aprites un lietvedības un virkni citu funkciju, ko vētīt prasījusi LDDK, būtu izveidot vienkāršotu, visiem skaidru provizorisku to pakalpojumu, tiesību sarakstu,ko ikviens sabiedrības loceklis – bērns, strādājošais, nestrādājošais, pilsonis, nepilsonis u. c. – var saņemt, kas un kādā apmērā viņam jādara, lai to saņemtu. Cik un kādi nodokļi tiek samaksāti, kas par tiem nodrošināms, cik vēl jāmaksā, ko par to dabūsim vēl. Parādīt, ko no mana samaksāta sociālā nodokļa, iedzīvotāja ienākuma nodokļa, PVN, akcīzes nodokļa, zemes nodokļa es saņemu pretī. Kaut vai lielos vilcienos pateikt, ka tas man garantē iespējas skolot savus bērnus pirmsskolas izglītības iestādē, vispārējā izglītības iestādē, atbilstoši sekmēm –augstskolā; ka man ir iespēja attīstīt bērnu talantu, ārstēt bērnus un kaut kādā apjomā sevi, justies drošai uz ielām, ceļiem, mājās, saņemt pensiju iztikas minimuma līmenī, invaliditātes pabalstu, bezdarbnieka pabalstu, tiesisko aizsardzību, braukt pa daudzmaz normāliem ceļiem, attīstīt biznesu normālā uzņēmējdarbības vidē...
Nevar būt tā, ka valsts tikai domā, kur vēl kādu nodokli uzlikt, prasa nodokļu maksāšanu, pienākumus no cilvēka, bet nedod pretī nekādas garantijas, ko valsts par to dos, tieši otrādi – met no sevis arvien vairāk atbildības nost:veselības aprūpi, piecgadīgu un sešgadīgu bērnu sagatavošanu, sporta skolas, mūzikas, mākslas skolas, drošību, labklājību, atbalstu noteiktām sociālām grupām; kaut vai ar kompensāciju atņemšanu sabiedriskajā transportā, tiesiskumu, pašai pieņemot lēmumus, kas ignorē tiesisko paļāvību, iespējams, arī Satversmi, par ko savu vārdu vēl teiks Satversmes tiesa. Šāda sava veida savstarpējā sabiedriskā līguma slēgšana arī mudinātu maksāt nodokļus, ar lielāku sapratni izturēties pret jaunu nodokļu plānošanu. Valstij nevis tikai, pakļaujoties spēcīgāku lobiju ietekmei, pēkšņi jāpieņem lēmums par visu mājokļu aplikšanu ar nekustamā īpašuma nodokli, bet arī jāpasaka, kāpēc tā ir tiesīga šādu nodokli prasīt un ko par to dos tā maksātājam pretī. Tai jāpasaka, kāda nodokļu sistēma mums ir –progresīvā pēc būtības, kas būtu arī tad, ja nekustamā īpašuma vai dzīvojamās platības nodokli maksātu, kā sākotnēji teica finanšu ministrs Einars Repše, arī luksusa mītņu īpašnieki, tādējādi veidojot dažādu grupu solidaritāti; vai mums ir liberālā politika, kad katrs cīnās pats par sevi, cik spēj saražot, tik arī saņem, gandrīz vai nedaloties ar tiem, kas nespēj paši nopelnīt. Un kāpēc šāda mētāšanās no viena grāvja otrā? Vai attaisnoto izdevumu atmaksa par medikamentiem, ārstēšanos, izglītību,ko VID nosaucis par anahronismu, notiek tāpēc, ka par to jau esam ar saviem nodokļiem samaksājuši? Ja jā, tad tiešām kāpēc tāds anahronisms, turklāt tos atmaksā tikai tai daļai, kas izbūrusies cauri VID deklarācijām? Kamēr valsts neatbildēs pati sev un sabiedrībai, ko ar nodokļu sistēmu tā grib panākt un garantēt pēc būtības, nevis tikai, cik iegūt valsts budžeta aizlāpīšanai, kamēr tāpat nepateiks, ko mēs kā nabadzīga valsts nevaram atļauties no tā, kas citviet tiek uzskatīts par normu – tikmēr arī sabiedrība būs tendēta nodokļus optimizēt ». Ja to var darīt pat nacionālā lidsabiedrība, kurā ir valsts kapitāla daļas, pilotus noformējot darbā caur ārvalstīm, kur ir zemāka sociālā nodokļa likme, ja pat ministrs (Kaspars Gerhards) to akceptē un dēvē par signālu valdībai, tad ko var gribēt no privātajiem! Šāda nodokļu maksātāju attieksme ir adekvāta varas attieksmei pret nodokļu maksātāju, kas tiek uztverts tikai kā slaucama govs, nevis līgumslēdzējs ar valsti, kura arī apņemas izpildīt savas līgumā noteiktās saistības. Jo īpaši laikā, kad neuzticēšanās varai ir jo augsta. Tas mazina esošās kārtības leģitimitāti, tādēļ tā ir jāpārapstiprina, slēdzot jaunu sabiedrisko līgumu. Tad nonāksim gan pie LDDK, gan apgaismības un sabiedriskā līguma filozofa Žana Žaka Ruso idejas īstenošanas, ka visi cilvēki kopīgi būtu likumu autori.