To, ka politiskie dokumenti, plāni, programmas jāraksta iespējami vispārīgas, partijas zina jau sen, pretējā gadījumā politiskie konkurenti un sabiedrība pārmetīs, ka solītais nav izdarīts. Taču Valda Dombrovska valdība pēc Einara Repšes slavenā "kā varēja nesolīt" spējusi iekrist pat ļoti vispārīgās frāzēs.
Teju visas apņemšanās, par kurām šo valdību veidojošās partijas slēdza sadarbības līgumu, šodien lasītas, nevar neizsaukt skumju smaidu. "Lai nodrošinātu efektīvu, stabilu un profesionālu Ministru kabineta darbu līdz 9. Saeimas pilnvaru termiņa beigām; lai iedibinātu koleģiālus, konstruktīvus un saliedējošus sadarbības un līdzsvara mehānismus koalīcijā; lai izvairītos no negatīvajām sekām, pie kurām varētu novest sadarbības partneru savstarpēji nesaskaņota rīcība, centieni dominēt pār citiem partneriem vai izvairīšanās no politiski atbildīgiem lēmumiem finanšu un ekonomiskās krīzes pārvarēšanai"... Ministru kabinets gan "savstarpējā sadarbībā", gan "attiecībās ar pilsonisko sabiedrību, medijiem un politisko opozīciju" grasījās kļūt par "vienotības paraugu".
Arī pirms iepriekšējās valdības gāšanas JL sev piedēvēja jēdziena "nacionālās vienotības valdība" izgudrošanu, sakot, ka tādu vajag veidot, noliekot pie malas visus strīdīgos jautājumus un koncentrējoties tikai uz valsts izvešanu no krīzes.
Kas iznācis no šā "vienotības parauga"? Pagājušonedēļ Dombrovskis atzina, ka par paša vadītās valdības izredzēm nostrādāt līdz Saeimas pilnvaru beigām neesot bijis drošs jau šīs valdības sākotnē un pēc budžeta pieņemšanas Saeimā viņš rēķinās ar vēl draudīgāku valdības šūpošanu. Ja jau šaubījās, kāpēc tad meloja līgumā, valdības deklarācijā? Ja tā ir tikai retorika, vai valdības vadītāja cienīga, kam būtu jārūpējas par to, lai iedzīvotājiem, investoriem, izdevējiem nerastos sajūta, ka Latvijā valda politisks haoss un nestabilitāte?
Galveno lomu spēlētāji rāda pirkstiem cits uz citu: JL pārmet Tautas partijai ieinteresētību gāzt valdību, nomelnot viņu premjeru, nevēlēšanos konstruktīvi strādāt. Arī JL vadītāja Solvita Āboltiņa skandē nemieru zvanus, kas nupat, nupat pāršalkšot valdību, jo "TP uzņēmusi agresīvo kursu", alkst varas un vēl vairāk varas. TP dod pretim, sakot, ka patiesībā valdību grib nogāzt pati JL, kuras viens no spārniem "grib atrast kaut cik piekājīgu iemeslu, lai šī valdība izbeigtos, jo viņu acīs tā ir JL lēnām deldējoša" (V. A. Krauklis).
JL uz politiskās skatuves pirmos soļus spēra lielā mērā tieši uz TP rēķina, kas visvairāk esot barojusies no siles, kā mīlēja izteikties Repše, arī turpmāk daudz pozicionējās pret TP, kas jaunlaicēniem savukārt pārmeta nekompetenci un liekulību. Abu dialogs par vizdažādākajiem jautājumiem pamatā ietilpināms vēstījumā "Tu zaglis!" – "A tu muļķis!", un šos stereotipus viena partija par otru pastāvīgi centusies kultivēt.
Arī šai valdībai uzliktā īpašā atbildība nav bijis šķērslis turpināt publiski villoties. Dombrovska un Repšes ikdienas stīvēšanās ar veselības ministru Ivaru Eglīti un pēc tam jau Baibu Rozentāli, atbildības mētāšana par veselības aprūpes budžetu šķita kā nebeidzams stāsts, kā piedeva ikrīta kafijai. Līdzīgi jēdziens "strukturālās reformas", ko bija iegaumējis jau katrs pirmklasnieks, tika vilkts ārā ikreiz, kad citi strīdu iemesli tika izsmelti vai nespēja aizpildīt caurumus valdības konstruktīvajā pienesumā. Vismaz kaut kas oriģinālāks bija Antas Rugātes (TP) neievēlēšana Saeimas prezidijā, kam jau atkal sekoja to tēmu eskalēšana, par kurām abām bija daudz ko teikt, gan pēc būtības, gan vienai par otru: devalvācija, nodokļi, Valsts ieņēmumu dienests un tā vadība, vienošanās ar SVF, ekonomikas sildīšana utt. Nu pārmetumi aizgājuši pat līdz tēmai, par ko sākotnēji šķita, ka nekādas domstarpības ar šo valdību veidojošajām partijām nevarētu rasties – par ārpolitiku. JL atcerējusies par Aigara Kalvīša braukšanu uz Maskavu un tikšanos ar Vladimiru Putinu, vērpj intrigas par TP vēlmi Lattelecom pārdot krieviem. TP bliež vēl smagāk un rosina nomainīt "vājākos" JL ministrus – Repši un Arti Kamparu.
Pēc 21. novembra, kad Andris Šķēle nešaubīgi atgriezīsies TP vadībā, dramatisms izrādē pieaugs, jo īpaši tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas, un partijas kampaņai startu jau devušas. Par jelkādu "koleģialitāti", "ētiku", "uzticēšanos", "vienotību" var aizmirst – ja no tās nebija ne smakas līdz šim, tad turpmāk būs vēl mazāk.
Sadarbības līgums ir pārkāpts, arī valdības deklarācija pilnībā netiek pildīta. Laikā, kad tūkstošiem cilvēku kā slīkstošu kuģi pamet Latviju, neviens necentīsies iestāstīt, ka šī valdība veicina "ārzemēs dzīvojošo latviešu un Latvijas iedzīvotāju atgriešanos un reintegrēšanos Latvijas sabiedrībā". Vai to, ka nodrošināta veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības nepasliktināšanās. Vai to, ka atgūta sabiedrības uzticība valsts varai, kas būtu priekšnoteikums ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, sabiedrības labklājībai un drošībai. Ja valdība nepilda pamatprincipus, ko pati uzskatījusi par valsts pamatfunkciju pildīšanas balstu, vai šāda valdība de facto jau nav beigusi pastāvēt? Vai palikusi tikai juridisku formalitāšu nokārtošana?
Un vēl – vai par kārtējo šāda veida "vienotības paraugu" kļūs arī triju partiju apvienība Vienotība?