Tā vietā, lai piešķirtu līdzekļus skolēnu nodrošinājumam ar mācību materiāliem un nepārkāptu Satversmē noteikto bezmaksas pamata un vidējās izglītības pieejamību, ministri uzsākuši krusta karu pret darba burtnīcām un jau gara acīm redz skolas solā mazus digitalizētus robotiņus.
Diskusija sākusies no nepareizā gala – nevis domājot par labāko bērna attīstībai, bet par taupīšanu tur, kur sen jau esam pārtaupījušies, – kamēr Igaunijā valsts uz vienu skolēnu mācību grāmatām tērē 21 latu gadā, Lietuvā – 14 latu, Latvijā – tikai nepilnus divus. Tikai no nākamā gada valsts budžeta IZM prasa MK noteikumos noteikto summu – 7 latus skolēnam. Ministri pēkšņi atraduši vainīgo – dārgās darba burtnīcas, no kurām vajadzētu atteikties, savukārt izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis risinājumu redz to digitalizēšanā, ko, pēc premjera Valda Dombrovska domām, vēl vajadzētu paātrināt. Atbildīgais ministrs digitālo mācību materiālu pieejamību skolās solījis no 2013. gada septembra, tikai nav īsti skaidrs, kas ar to īsti domāts, jo virknē skolu pēc to pašu iniciatīvas tie jau ir pieejami. Jautājums, vai digitālie mācību materiāli būs obligāti, vai tie pilnībā aizstās papīra formu, tās pašas darba burtnīcas, grāmatas, vai tie būs tikai kā alternatīva, paralēli saglabājot papīra formātu. IZM ziņojumā pauž, ka līdztekus iespiestajiem mācību līdzekļiem jāveicina elektronisko līdzekļu izstrāde un izmantošana, publicēšana internetā, no vecāku iegādātajām darba burtnīcām atteikšanās varētu notikt, sākot ar 2014. gada septembri. R. Ķīlis redz, ka drīz skolēni uz skolu varētu doties tikai ar planšetdatoru. Jautājums – vai tas vecākiem būs lētāk nekā darba burtnīcas, vai arī valsts katram pirmklasniekam izsniegs jaunu planšetdatoru? IZM ziņojumā digitalizāciju saredz kā iespēju samazināt mācību līdzekļu izdevumus. Nopietni ņemta mācību digitalizācija varētu būt dārgs prieks – jāmaksā gan par pašām tehnoloģijām, datoriem visās klasēs, u.tml., kā arī programmatūru izstrādi, mācību materiālu izstrādi, un ne mazāk resursietilpīgi – pedagogu apmācību. Nez vai kāds ietaupījums uz digitalizācijas rēķina valstij sanāktu, arī 300 000 latu, par ko Valsts izglītības attīstības aģentūra grasās izsludināt konkursu digitālo mācību līdzekļu izstrādei, varētu nepietikt pat priekš ieskriešanās. Jānokārto arī autortiesību jautājumi, kas pilnībā nav atrisināti arī attiecībā uz skolu bibliotēkām, kur digitāli nav pieejama visa tā informācija, kas ir Gaismas tīkla projektā. Ja digitalizācija nozīmē vienkārši grāmatu un darba burtnīcu vietā darba lapu izdrukāšanu no datora, tad tā ir nevis izdevumu samazināšana, bet pārlikšana uz citiem pleciem – maksās tas, kas drukā – skola, pašvaldība, varbūt vecāki. Mācību procesa digitalizācija skolās ir nepieciešama, uz to jāvirzās jau šodien, jo, kad lielajā dzīvē izies esošie un topošie skolēni, informācijas, komunikāciju tehnoloģiju lietošanas prasmes būs konkurētspējas svarīga sastāvdaļa. Digitālie materiāli var atbrīvot gan skolēnu, gan skolotāju no lieka laika patēriņa tehniskām lietām, pārrakstīšanai, ļauj variēt ar stundas organizēšanu, iepriekšējo pierakstu izmantošanu, laiku ietaupītu arī digitālo vārdnīcu izmantošana – varētu minēt vēl virkni plusu. Jaunās tehnoloģijas noteikti jāapgūst arī skolotājam, kuram jābūt autoritātei un labam padomdevējam arī šajā jomā, bet pagaidām skolēnu nodrošinājums ar datoriem mājās ir labāks nekā skolotāju, pagaidām individualizēto digitālo mācību materiālu izstrāde ir neapmaksāts pedagogu papildu darbs. Taču digitalizācija nebūtu skatāma līdzekļu taupīšanas kontekstā. Pirmkārt, tā nebūs lēts prieks, otrkārt, digitālie materiāli nedrīkstētu pilnībā izskaust esošo papīra formātu, ko daļēji noteikti vajadzētu saglabāt, domājot par bērna attīstību. Jau sen zinātnieki pierādījuši smalkās motorikas, tostarp rakstīšanas, zīmēšanas, sīko kustību precizitātes saistību ar smadzeņu darbību un jo īpaši valodas attīstību. Tādēļ īpaši mazajās klasēs rakstīšanai burtnīcās ir liela nozīme – datora pogu spaidīšana to neatsver. Vai tās būtu darba burtnīcas, kas ar iesāktajiem uzdevumu paraugiem aiztaupa skolotājam laiku uzrakstīt šo paraugu, skolēnam – to pārrakstīt no grāmatas, vai parastās burtnīcas, kam arī ir sava vieta – ir drīzāk metodiķu strīds par katras izmantošanas apjomu un situācijām. Un vai tiešām bojāsim bērniem redzi un stāju, liekot urbties tikai datora ekrānā, vai arī katram tiks iegādāti e-lasītāji ar redzei saudzīgo ekrānu, paralēli datoram, kurā apstrādāt informāciju, izdrukāt? Ne velti grāmata ir izdzīvojusi un izdzīvos arī turpmāk, neraugoties uz tehnoloģiju attīstību. Tiesa, to lasīšanu daudziem aizstāj «sēdēšana internetā», kas veido fragmentētu lietu uztveri. Ja mums kā nabadzīgai valstij tomēr jāizvēlas prioritātes, tad tās ir cilvēks – mācīt un pilnveidoties motivēts skolotājs. Dažādos veidos motivēts, arī ar pieklājīgu atalgojumu, atbalstu tālākizglītībā, novērtējumu sabiedrībā. Var jau mācību saturu ietērpt spicākajās tehnoloģijās, bet, ja nebūs cilvēka, kas šo saturu atklāj, kas par to ieinteresē bērnu, kas parāda zināšanu vērtību, saliek tās kopējā sistēmā, plikā digitalizēšana būs vējā izsviesta nauda. Pirmais bija vārds. Cilvēka runāts cilvēkam.