Pola Krugmana un vēl citu ekonomistu diskusija ar Latvijas un Baltijas valstu politiķiem, Latvijas Bankas amatpersonām par Latvijas veiksmes stāstu vai otrādi – kļūdaino izvēli izejai no krīzes jau sāk līdzināties nebeidzamiem strīdiem par to, kas bija pirmais – vista vai ola.
Būtībā uz Latvijas piemēra bāzes dažādu ekonomisko skolu piekritēji katrs mēģina pierādīt savu taisnību, tostarp pilnīgi pretēji interpretējot rezultātu. Jautājums ir par to, cik lielā mērā valstij jāiejaucas ekonomikā un ar kādiem instrumentiem. Viens no lielākajiem strīdus āboliem ir valūtas devalvācija un valsts izdevumu krasa mazināšana krīzes laikā, ko Latvijā iepazinām kā budžeta griešanu, bet Eiropā – kā krīzes laika nevārdu austerity jeb taupība, kas vairākās valstīs aktuāls joprojām. Aizdevums pret taupību.
Eiropas politiķiem ekspluatēt un pārspīlēt Latvijas veiksmes stāsta rezultātus ir izdevīgi, lai piespiestu krietni temperamentīgākās un sprādzienbīstamākās dienvidvalstis ievērot maksimālu taupību. Redz’, kā Latvija sataupīja, un nu – straujākā izaugsme Eiropā! Multfilmā Great Latvia succes story par to ironizē amerikāņu medijs San Francisco Chronicle (http://www.markfiore.com), atklājot makroekonomisko augsmes rādītāju ēnas puses – lielo bezdarbu, emigrāciju, cilvēku nespēju norēķināties ar bankām, griezienu sekas izglītībā, drošībā. Premjeram Valdim Dombrovskim šī ironija ir kā pīlei ūdens – viņš nekautrējoties turpina slavēt Latvijas ceļu, to ņemot par pamatu sava valsts glābēja tēla veidošanai gan iekšzemē, gan Eiropā, kur viņš, iespējams, vēlētos turpināt savu karjeru. Daudz emocionālāks čivinātavā twitter atļāvies būt Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess, par Krugmana apšaubīto Igaunijas ekonomisko triumfu izejā no krīzes rakstā The New York Times paužot: «Liekas – Nobels tirdzniecībā nozīmē, ka tu vari gudri izrunāties par fiskāliem jautājumiem un pasludināt manu valsti par «tukšaini», «Esam tikai truli un muļķīgi austrumeiropieši. Neapgaismoti. Kādu dienu arī mēs sapratīsim» utt. Saprotams, ka Igaunijas prezidentam ir lielāka cemme par Krugmana izteikumiem un to, ka Latvija tiek iemesta vienā katlā ar Igauniju. Igaunija pirms krīzes bija spējusi izveidot solīdus uzkrājumus, tāpēc arī varēja iztikt bez starptautiskā aizdevuma un ar to saistītiem ultimātiem. Igaunija varēja izdevumus griezt mazāk, pat aizdot Latvijai, tā spēja krīzes laikā izpildīt Māstrihtas kritērijus un ieviest eiro, jau
2010. gadu beigt bez budžeta deficīta. Un par ko tā pelnījusi īpašu cieņu – šajā laikā arī investēt demogrāfijas atbalstā, kam ir reāli pozitīvi rezultāti. Latvija ir cits stāsts. Latvijas iekšējās devalvācijas kursa piekritēji pieķērušies Krugmana
2008. gadā izteiktajai frāzei, ka Latvija būs nākamā Argentīna, kas bankrotēs, un smej, ka Krugmans tā ņemas ap Latvijas un Baltijas valstu tēmu, jo nemāk zaudēt un atzīt kļūdas. Oponenti operē ar makroekonomiskiem cipariem, piesauc mūsu IKP izaugsmi, kamēr Eiropa stagnē, un apgalvo, ka no lata devalvācijas ieguvēji būtu vien lielie eksportētāji, valstis, kas ejot Krugmana un cita amerikāņu ekonomista, Starptautiskā Valūtas fonda politikas kritiķa Marka Vaisbrota ieteikto ceļu, slīgstot vien dziļāk recesijā. P. Krugmans varbūt arī mīkstina savu iepriekšējo skarbumu, sakot, ka Latvija un Igaunija gan ir nedaudz atguvušās no krīzes, bet par iespaidīgiem rezultātiem arī nevar runāt – tik piesauktā IKP izaugsme ir relatīva – tā vēl nav sasniegusi pirmskrīzes līmeni, nemaz nerunājot par bezdarbu, kas ir krietni augstāks nekā pirms krīzes. Latvijas IKP pašlaik ir tāds pats kā iestāšanās brīdī ES, no Latvijas ir aizbraucis daudz jaunu cilvēku.
Var strīdēties par to, cik ilga laika posma un kurus rādītājus ņemt analīzes pamatā. Piemēram, vai svarīgāks ir IKP kāpums, jo īpaši uz vienu cilvēku, zinot, ka to skaits ir sarucis, vai absolūto darba vietu skaits, vai bezdarba procentuālais rādītājs, zinot, ka daudzi bez darba palikušie ir vienkārši aizbraukuši? Un cik svarīgi ir demogrāfiskie rādītāji? Kad un kas novērtēs sabiedrības morālo pagrimumu, depresiju, nedzimušo bērnu skaitu? Šodien par krīzi maksājam arī ar savu zemi, ko intensīvi izpērk ārzemnieki, īpašumus apmaiņā pret uzturēšanās atļaujām iegūst ne vien krievi, bet arī daudzi ķīnieši, latviešiem no valsts atstājot vien čaulu.
Jā, daļa uzņēmumu krīzes un pēckrīzes laikā kļuvuši konkurētspējīgāki, ar mazākiem resursiem rada to pašu vērtību, raduši jaunus eksporta tirgus. Bet ir atlaisti cilvēki, kam nav radītas citas darba vietas, simti tūkstošu ir aizbraukuši uz neatgriešanos.
Kāds bijis valsts ieguldījumus jaunu darba vietu radīšanā? Ražošanas veicināšanā? Tieši otrādi – apgrūtinoši apstākļi ar energoresursu cenu kāpumu, nodokļu palielināšanu, kas ne tikai mazināja uzņēmumu konkurētspēju, cilvēku pirktspēju un līdz ar to kopējo ekonomisko aktivitāti, bet arī vairoja ēnu ekonomiku.
Arguments, ka bezdarbnieku smagā piezemēšanās tika mīkstināta ar sociālo spilvenu, arī ir diskutabls. Tas sačakarēja darba tirgu – saņemt dažādus pabalstus kļuva izdevīgāk nekā strādāt vienkāršu darbu par algu, ko darba devēji krīzes laikā varēja atļauties. Daudzi pie šādas nekā nedarīšanas tā pieraduši, ka nevar vairs saņemties darbam, arī parādoties normāliem darba piedāvājumiem. Citi ar to tik un tā nespēja nosegt kredītsaistības un bija spiesti emigrēt. Mazinājusies medicīnas pieejamība, daudzas aptaujas rāda – arvien vairāk cilvēku neārstējas vai pat nesauc ātro palīdzību naudas trūkuma dēļ. Nesaku, ka taupība nav vajadzīga krīzes laikā – jautājums, vai mēs to sapratām pareizi – lineāri cērtot pa labi, pa kreisi. Vieniem Latvijas izvēlētais taupības ceļš varbūt arī nesis veiksmi, bet citiem – postu. Aptaujas rāda, ka otro un to, kas uzskata, ka krīze pārvarēta, ejot pa nepareizo ceļu, ir krietni vairāk. Tāpēc, pat ja izvēlētais ceļš nebija pats sliktākais, lielīšanās ar to daudziem cilvēkiem ir kā sāls bēršana brūcēs. Būtu labi, ja mūsu saulveži pacenstos vismaz nepārsālīt, pat ja paši šim veiksmes stāstam ļoti tic, dzīvojot savā stikla kalnā.
To, kas bijis, neizmainīsi. Jautājums, kāds ir plāns nākotnes iespējamajiem satricinājumiem, kas uz eiro nedienu fona nav tik neiespējami.