Situācija ar maksām par autordarbiem līdzinās situācijai ar fotoradariem – normālas, vajadzīgas darbības sačakarētas ar nejēdzīgu piemērošanu un negausību.
Abos gadījumos arī kā pretreakcija tapuši strīdīgi ierobežojumu priekšlikumi, kas citādi neparādītos: brīdinājuma zīmju pieprasīšana arī pirms pārvietojamajiem fotoradariem un radio programmu atskaņošanas neuzskatīšana par publisku izpildījumu vienalga kur. Lai gan paši deputāti pēc dažādu ekspertu uzklausīšanas saprata, ka šāds ierobežojums var raisīt tiesvedības un sankcijas, vēlme izpatikt sabiedrības sašutumam un tīri emocionālas simpātijas pret «nabaga radio klausītājiem» tomēr lika nobalsot par koalīcijas partiju virzīto «urrā!» priekšlikumu. Kultūras ministrijas darba grupā gan vēl tiks meklēts kompromiss, un liela iespējamība, ka no revolucionārā priekšlikuma pāri paliek vien atmiņas par drosmīgo iniciatīvu un ieraksts partiju neīstenoto priekšlikumu vēsturē.
Jāpiekrīt AKKA/LAA jurista paustajam, ka nav argumentācijas, kādēļ ierobežot tieši vienu tehnisko publiskā izpildījuma veidu – radio atskaņošanu, jo īpaši digitālo tehnoloģiju attīstības laikā. Bet arī šāds selekcionārisms likumdevējam nav nekas jauns – politiskās reklāmas tas aizliedzis savukārt tikai televīzijā. Sava veida kompensēšana? Visdrīzāk, ka nē, vienkārši buļļa reakcija uz sarkano lupatu – konkrētiem sabiedrības sašutumu izraisījušiem gadījumiem: 500 latu soda naudu mazai puķu apmaiņas bodītei par radio klausīšanos bez licences, maziem autopārvadātājiem par licencēm par šoferu radio klausīšanos autobusā, ko var izdzirdēt arī pasažieri, u. tml.
Šie gadījumi izcēluši gaismā arī teorētiskās konstrukcijas, kad licences maksa vai soda nauda vispār var tikt piemērota, kas autoru pārstāvju organizāciju interpretācijā ir absurdas un trivializējamas. Saskaņā ar AKKA/LAA likuma skaidrojumu licence jāmaksā visiem, kas radio klausās ārpus «ierastā ģimenes loka», tostarp mazā birojā, jo «mūzika var dot pozitīvu impulsu darbiniekiem un uzņēmuma pakalpojumu saņēmējiem». Vai «pozitīvs impulss» var būt kritērijs? Kā to mērīs? Un ja man radio dod negatīvu impulsu? Vai ja man pozitīvu impulsu dod dizainiskais telpas noformējums, par ko māksliniekam reiz jau samaksāts, kāpēc par to nav jāmaksā, bet par radio ir? Tikai tāpēc, ka mākslas darbs, dizainera darbs ir klusējošs? Organizācija mierina, ka «par radio atskaņošanu savā mašīnā nav jāmaksā un to var droši klausīties privātos apstākļos, tajā skaitā, ar ģimeni, automobilī, privātos svētkos», tiesa, ar piebildi, ja «svētki tiešām ir privāti». Licence nepieciešama, piemēram, «organizējot pasākumu bez ielūgumiem, korporatīvo balli». Savu augstsirdību AKKA/LAA demonstrē arī paužot, ka jēdzienu «ārpus ierastā ģimenes loka» tā netraktē šauri, Civillikuma izpratnē, bet piemēro arī uz citām noslēgtām, savstarpēji saistītu personu grupām, bet LaIPA neiekasējot maksu no virknes sociālo iestāžu, kā, piemēram, bērnudārziem, slimnīcām, skolām, uz pusi mazāku summu prasot no jauniešu sporta klubiem u. tml. Tad jājautā – kāpēc puķu apmaiņas bodītei, uz kuru nenāk tādēļ, lai paklausītos radio, licences maksa netiek atlaista, bet iestādei, kas pelna krietni vairāk, – tiek? Nevar šādu normas piemērošanu atstāt tik brīvi interpretējamu – pēc acīm, simpātijām vai antipātijām vai, iespējams, pat izmantot uzņēmēju konkurences cīņā.
Autoratlīdzību iekasētājiem, arī salīdzinot ar Eiropas valstu praksi, ir palaisti pārāk vaļīgi groži un iedota neadekvāti liela vara noteikt maksāšanas subjektus un apmēru. Konkurences padome un Augstākā tiesa jau reiz atzinusi AKKA/LAA ļaunprātību dominējošā stāvokļa izmantošanā, pārāk augstu tarifu noteikšanā, tiesa arī vairākkārt samazinājusi prasītās summas no raidorganizācijām. Šādu vaļību nepaģēr nekādi tiesību akti. Tie gan paredz «taisnīgu atlīdzību», kas ar maksājumiem apliekamo ieskatā tādi ir reti kad. Par absolūtiem skaitļiem vienmēr varēs strīdēties, tāpēc adekvāta ir jau Autortiesību likumā ietvertā prasība vienoties autoru pārstāvjiem un viņu darbu izmantotājiem. Vai nu vienošanās, vai stingri taisnīgas maksas aprēķināšanas kritēriji. Tā, lai likums būtu skaidrs, izpildāms un kontrolējams. Nevar vienai vai pāris nevalstiskām organizācijām ļaut uzurpēt nodevu politiku, lai arī vienā šaurā nišā. Pagaidām likumdevēji skaidru un piemērojamu formulējumu spējuši piedāvāt vien sadaļā, kas attiecas uz minimālā soda samazināšanu par autortiesību pārkāpšanu – latiņu rosināts nolaist līdz vienam latam pašlaik Administratīvo pārkāpumu kodeksā noteikto 200–500 latu vietā fiziskajām personām un 500–5000 latu juridiskajām personām, konfiscējot «pārkāpuma objektus un to nesējus». Bet no tā maza jēga, ja nav skaidrības, par ko un kam vispār jāmaksā un kā šo maksu iekasēt. Vai atkal tā netiks iekasēta no tiem, no kā vienkārši vieglāk paņemt, bet netraucēti darbosies pirāti, cīņa ar kuriem prasa vairāk prāta un resursu?
Groži autortiesību maksas iekasētājiem ir jāpievelk, bet ne tik primitīvā veidā. Juristi jau uzskaitījuši virkni starptautisko tiesību aktu un principu pārkāpumu – Bernes konvencija, Informācijas sabiedrības direktīva, Autortiesību direktīva, arī Satversmes 113. panta pārkāpumu.
Nekompetences un populisma kāres vārdā var panākt pretējo – autortiesību iekasētāju nonākšanu cietēju lomā, uzvaras Eiropas Savienības tiesā un valsts maksājamas kompensācijas.