Dīvainā laikā, kad skolās ir eksāmenu, skolēnu vērtēšanas, mācību gada noslēguma pasākumu organizēšanas laiks, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sāk diskusiju ciklu par pedagogu konkurētspējas un izglītības kvalitātes paaugstināšanu.
Diskusijas šodien sāksies Dobelē un turpināsies līdz pat 1. jūnijam dažādās Latvijas pilsētās. Ministrijai esot svarīgi uzklausīt pedagogu, pašvaldības speciālistu, uzņēmēju un citu ieinteresēto personu viedokli.
Turpmāk ministrijai ļoti svarīgs būšot arī Vecāku foruma viedoklis, kas aizvadītās nedēļas nogalē formulēja pāris priekšlikumus izmaiņām izglītības sistēmā. Ministrs Roberts Ķīlis gatavs parakstīt «īpašu sadarbī
bas memorandu» par lēmumiem, kas nav pieņemami bez Vecāku foruma viedokļa uzklausīšanas, forums varētu arī piedalīties IZM ziņojumu tapšanā, darba grupās. Ministrs gatavs iedot jauntapušai iniciatīvai ar eklektisku pārstāvniecību līdzīgas pilnvaras kā daudz kuplākajai līdz šim ietekmīgākajai izglītības darbiniekus pārstāvošajai organizācijai – Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai (LIZDA). Nav noslēpums, ka R. Ķīlim dialogs ar arodbiedrību pagalam nesokas, un izskatās, ka ministrs nevis cenšas salauzt šo ledu, bet meklē LIZDA aizvietotājus vai vismaz iespējas mazināt tās lomu. Amizanta un sadarbību raksturojoša ir arī skaidrošanās, kāpēc atcelta 14. maijā paredzētā Reformu partijas Saeimas frakcijas un LIZDA tikšanās, – pēc LIZDA pārstāvja skaidrojuma, tas noticis pēc RP ierosinājuma, RP apgalvo, ka to lūgusi LIZDA vadītāja. Jautājums – vai strīdos dzims patiesība, vai tikai abpusējs aizvainojums? Tas atkarīgs no abu pušu spējas aiz kokiem saskatīt mežu, redzēt atsevišķos tās elementus sistēmā, kas ir izglītības kvalitātes celšana.
Pašlaik izglītības sistēmas reforma draud reducēties tikai uz pedagogu algu kosmētisko remontu. Neesmu dzirdējusi formulētas, uz visaptverošu izpēti balstītas vispārējās izglītības kvalitātes problēmas un to risināšanas plānu, tā sinerģiju ar valdības kursu, budžetu, ilgtermiņa un īstermiņa finanšu politiku, prioritātēm. Piemēram, kā to ietekmē valdības apstiprinātā koncepcija par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem. Manuprāt, tas kaitnieciski, ņemot vērā, ka jau tagad skolās vairāk nekā trešdaļa pedagogu ir vecāki par 50 gadiem, ka jau tagad skolu vadībā ir praktiski neiespējami nokļūt jauniem, ar svaigām idejām, jaunām zināšanām, metodikām, tehniskām prasmēm apveltītiem izglītotiem cilvēkiem. Negribētu noniecināt pieredzējušos pedagogus, kas bieži iemāca savu priekšmetu labāk nekā jaunie, bet pedagogam šodien ir jāaug līdzi mainīgajam laikam, tehnoloģijām, informācijai daudz straujāk un ne tikai jāmāca savs priekšmets, bet, kā atzīst pedagoģijas zinātņu doktore Ausma Špona, jāveicina bērna attīstība un pēc stundām jāspēj ar skolēniem strādāt interešu izglītībā, jāspēj aizraut, jābūt kopīgām interesēm. Arī kādā no profesores veiktajiem pētījumiem atklājies, ka viens no skolēnu un skolotāju atsvešinātības faktoriem ir pedagogu vecums.
Kā valdības vispārējā politikā iekļaujas valdības aicinājums nepaaugstināt algas, lai ierobežotu inflāciju? Attiecībā uz pedagogiem to nevar nedarīt – krīzes laikā viņu algas tika teju par pusi samazinātas, un, ja ierēdņiem tās ātri vien uzauga atpakaļ, tad pedagogi joprojām tiek turēti krīzes savilktām jostām un saņem darbam, izglītībai un snieguma gaidām pazemojošu atalgojumu. Kāda ir varas prioritāte? Eiro un tam nepieciešamā inflācijas mazināšana, ko tā cer izdarīt, par 1% samazinot PVN. Ekonomiskās aktivitātes tas būtiski nestimulēs, ko varētu ar būtisku darbaspēka nodokļu samazināšanu. Te drīzāk ir risks zaudēt daļu ieņēmumu valsts budžetā, kas var ierobežot arī pedagogu algu kāpināšanas iespējas.
LIZDA draud – ja līdz maija beigām nebūs sapratnes par algu paaugstināšanu, jūnijā gaidāmi pedagogu protesti. Ministrs gan jau paudis gatavību paaugstināt pedagogu algas LIZDA prasību līmenī, bet apšauba, vai tas ir labākais variants – par 10% paaugstināt zemākās algas likmes. Strīda ābols, šķiet, paslēpts mērķdotāciju apjomā, ko LIZDA prasa palielināt par 10%, kas šogad būtu 7 miljoni latu. Tādu solījumu ministrs nav devis, bet cer šogad piešpricēt pārsimt latu LIZDA prasības izpildei par zemāko likmju paaugstināšanu, bet pēc tam izbraukt uz pedagogu skaita samazināšanās rēķina līdz ar skolēnu skaita samazināšanos. LIZDA neuzstāj uz pedagogu atalgojuma palielināšanas diferencēšanu atkarībā no kvalitātes un/vai kvalifikācijas, kuras vērtēšanas mehānisms būtu jāizveido, lai cik sarežģīts tas šķistu. Savukārt resora vadība, kas to rosina ņemt vērā, pati jau ilgus gadus nespēj šo sistēmu izveidot. Jau 2009./ 2010. gadā ESF uzsāka projektu Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos, kura ietvaros tūkstošiem pedagogu rakstīja biezas mapes ar dokumentiem cerībā paaugstināt kvalifikāciju un arī attiecīgi atalgojumu, bet projekti put atvilktnēs, to izvērtēšana tiek solīta tikai 2014. gadā. Pašlaik netiek novērtēts nedz pedagoga doktora vai maģistra grāds, nedz viņa entuziasms, autoritāte, kas savukārt lielā mērā nosaka skolēnu interesi par skolu, mācībām, attīstību. Bet skolotāja autoritāte aug līdz ar pedagoga garīgo izaugsmi, tajā skaitā, viņa iespējām aizbraukt uz teātri, ekskursijās, viņu interesējošiem kvalifikācijas celšanas kursiem, nevis tikai tiem, ko piedāvā bez maksas, nopirkt datoru, grāmatas... Pedagoga sniegums un atalgojums daudz ko nosaka izglītības kvalitātē, bet ne visu. Nevar caurā laivā aizlāpīt vienu caurumu, vienalga, lielāko vai vidējo, un cerēt, ka tā nenogrims.