Tas, ka 41% pilngadīgo Latvijas iedzīvotāju atbalstītu valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas palikšanu amatā likumā neparedzēto trešo reizi, un tas, ka šādu priekšlikumu izteicis Olšteina sešnieks, pamatā liecina par vienu: I. Sudraba nepilnos astoņos amata gados izveidojusi gana labu tēlu par sevi.
Bet tas neliecina par Valsts kontroles (VK) darba rezultātiem, ko neanalizē nedz iniciatīvas autori, nedz plašas tautas masas. Latvijas amatpersonu izvēles praksē un politiskajā kultūrā primāri ir subjektīvie vērtējumi. Tāpat kā Saeimas vēlēšanās – balso par līderu tēlu, nevis par programmām.
VK primārais uzdevums ir uzraudzīt valsts un pašvaldību naudas tēriņu atbilstību likumiem, funkcijām un sniegt ieteikumus to efektīvākai izmantošanai. Kā definējusi I. Sudraba, VK «valsts un pašvaldības institūcijās ir konsultanta, nevis inspektora loma». VK revīziju secinājumus vienmēr saskaņo ar pārbaudāmajiem, izrunā trūkumus, bet šī konsultanta darbība parasti paliek četrās sienās un nav redzama. Tas, ko redz plašāka publika, ir tieši inspektora loma, kad pārbaudāmā iestāde nepiekrīt konstatētajiem pārkāpumiem, nelietderīgai līdzekļu tērēšanai. Un tieši šis VK inspektora tēls, kas tiek personificēts ar I. Sudrabu, ir tas, par ko tauta balso. Sinerģijai veidoties te nav grūti – VK uzrādot līdzekļu šķērdēšanu vai pat vienkārši informējot par lielu summu tērēšanu lietām, kas vienkāršajam iedzīvotājam nav īsti saprotama laikā, kad krīzē savilktas jostas vēl nav īsti atjoztas atpakaļ, ir kā uguns piešķilšana padegās.
Visticamāk, ka tie 46% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju TNS, LNT aptaujā, kas neatbalstītu likumdošanas izmaiņas, lai I. Sudraba uz amatu varētu kandidēt trešo reizi, dalās divās lielās grupās: tie, kam ir pretenzijas, nepatika pret pašu I. Sudrabu, un tie, kas neatbalsta likumdošanas pielāgošanu konkrētam cilvēkam, tam var tikai piekrist un tam piekrīt arī pati I. Sudraba. Termiņa ierobežojums tomēr liek amatpersonai vairāk rūpēties par to, ar kādu slavu tā izies darba tirgū pēc termiņa beigām. Aizejot pensijā, tas nav tik būtiski. Jo mazāks termiņu skaits, ko amatpersona var pavadīt amatā, jo teorētiski lielāks risks bīdīt rebes, – pēctecis tās varēs vieglāk atklāt, jo mazāk putekļu uz notikumiem būs nosēdies. Arī rutīna jebkurā amatā dara savu. Kad cilvēks sāk gribēt palikt amatā teju mūžīgi vai viņu amatā grib pārvēlēt pārvēlētāji, tā ir zīme, ka viņš ir vai nu noguris, vai pārāk ērts. Izskatās, ka I. Sudraba nemaz tā nav iekrampējusies ar abām rokām valsts kontrolieres krēslā un viņas palikšanu tajā drīzāk vēlas kādi politikā spēlējoši spēki, kam nepatiktu, ka viņa sajauc kārtis politikā. 41% «ekonomiski aktīvo» jeb būtībā balsstiesīgo atbalsts viņai priekš starta politikā ir augsts rādītājs. Politiskā mēteļa uzvilkšana gan automātiski to padrupina, bet, vienalga, bāze ir pamatīga, turklāt viņas līdzšinējā darbība, demonstrētais domāšanas un darbošanās stils, piesardzība ļauj prognozēt, ka tik nepārdomātus projektus kā Zatlera Reformu partija viņa gan neveidos. Ja būs, tad būs kas nopietns. Iebāzt maisā I. Sudrabu neizdosies, un, iespējams, to saprotot, versiju par trešo termiņu atskaņot uzticēja tieši Olšteina sešniekam, kam pēc medus poda izliešanas ātri vien nācās to savākt un atteikties no savas šķietami populārās iniciatīvas.