Labi domātais «sabiedrības saliedēšanas žests» ar pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanas legalizēšanu šajā brīdī sabiedrību vairāk šķeļ nekā vieno.
Kā ierasts teju ik gadu, likumprojektu par svētku dienas piešķiršanu pareizticīgo un vecticībnieku Ziemassvētkos, 6., 7. janvārī, rosinājis Saskaņas centrs (SC). Atšķirībā no citām reizēm, priekšlikumam šoreiz ir arī Valsts prezidenta Andra Bērziņa atbalsts, kuram gan nav nevienas balss Saeimā. Saprotoši ir arī luterāņu un katoļu mācītāji, ticīgie. Atbalstīt būtu gatava arī opozīcijā esošā ZZS, bet Zatlera Reformu partija (ZRP) piedāvājusi «vienu papildu brīvdienu gadā, ko darba ņēmējs varētu izmantot pēc reliģiskajiem vai ģimenes ieskatiem».
ZRP iniciatīva ir uzteicama kā kompromisu meklēšana, ja vien mērķis patiesībā nav nepieļaut šo svētku ieviešanu, ko var izšķirt tieši ZRP balsis. Svētku dienas vietā tieši pareizticīgo Ziemassvētkos ZRP piedāvā teorētisku konstrukciju, kuras īstenošanu praksē grūti iedomāties. Ja reiz katoļu un luterticīgo Ziemassvētki kā brīvdiena visiem paliek 24. un 25. decembrī, kāpēc pareizticīgajiem šī brīvdiena jāņem piespiedu kārtā? Var jau strādāt, tikai ko var sastrādāt, ja vairākums citu nestrādā? Vai saliedētību veicina cilvēku šķirošana atkarībā no reliģijas – katoļticīgajiem un luterāņiem būs divas Ziemassvētku brīvdienas un vēl viena papildus brīvi izvēlētā datumā, bet pareizticīgajiem – viena brīvdiena viņu svētkos un divas – dienā, kad viņiem svētku nav? Kā noteikt iestāžu darba laiku 7. janvārī, ja daļa vai varbūt pat vairākums darbinieku šo dienu izvēlēsies par brīvdienu? Cik kvalitatīvs būs iestādes darbs, neesot darbā daudziem darbiniekiem?
Ar savlaicīgu plānošanu varbūt arī būtiskas problēmas varētu novērst. Lielākas problēmas ir politiķiem ar argumentāciju.
Premjers Valdis Dombrovskis (V) pareizticīgo svētku neatzīšanai piesauc «ietekmi uz valsts ekonomiku un budžetu» un Darba devēju konfederācijas pretestību (tagad tās viedoklis atšķirībā, piemēram, no budžeta ir respektējams!), Solvita Āboltiņa pinas komentāros starp «apspriežama» un «absurda» ideja, bet kārtējo reizi izcēlusies Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA), kuras arguments pareizticīgo Ziemassvētku neklasificēšanai par svinamu dienu ir valsts šķirtība no baznīcas. «Jebkurā gadījumā, ja cilvēks vēlas svinēt Ziemassvētkus, viņiem neviens nav liedzis to darīt,» piebildusi I. Mūrniece, iesakot par svētkiem vienoties ar darba devēju un ņemt apmaksātu vai neapmaksātu atvaļinājumu. Ja reiz baznīca atdalīta no valsts un ja «jebkurā gadījumā», vai deputāte rosina atņemt svētku dienas 24. un 25. decembrī, kas ir kristietības svētki, un par šiem svētkiem arī vienoties ar darba devēju? Kā padomju laikos sludināsim ateismu?
Drīzāk nepiekāpšanās iemesls ir tā pati etniskā neiecietība tieši politiķu ēdienkartē. Pareizi norādījis SC līderis Nils Ušakovs, ka «pareizticīgo Ziemassvētku oficiālā atzīšana nav etnisks vai lingvistisks jautājums, jo pareizticīgajās draudzēs ir gan latvieši, gan krievi, gan citu tautību pārstāvji». Saskaņā ar Tieslietu ministrijas datiem, Latvijā ir ap 370 tūkstoši pareizticīgo un 2336 vecticībnieki. No sabiedrībā zināmākām personībām, kas ir pareizticīgie – latvieši, var minēt kaut vai Atmodas simbolu Ievu Akurāteri, dziedātāju Maiju Lūsēnu, nu jau aizsaulē aizgājušo izcilo aktrisi Viju Artmani...
Diemžēl Ušakovs teikto sabojā ar etnisko argumentu, svētku oficiālu atzīšanu uzskatot par svarīgu pozitīvu signālu tieši krieviski runājošiem Latvijas iedzīvotājiem. Arī otrā flangā nacionāli noskaņotie politiķi svētku atzīšanu uztver kā piekāpšanos SC un izmanto sīkai atriebībai par valodas referendumu. Arī daļa sabiedrības, kas līdz šim bija miermīlīgi noskaņota pret pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu, pašlaik ir satracināta un pretestība ir lielāka. To nevar nesaprast SC, tādēļ šāda priekšlikuma steidzīga virzīšana uzreiz pēc referenduma uztverama drīzāk kā provokācija un spriedzes pilināšana. Žēl, jo šis fons, klaigas par «Lindermana Ziemassvētkiem» traucē sadzirdēt būtisko, saredzēt cilvēku.
Ar iebildi par baznīcas nodalīšanu no valsts un vienu kristīgo Ziemassvētku svētku dienu saglabāšanu un citu – neatzīšanu I. Mūrniece etnisko konfliktu, vismaz politiskajā līmenī, nevajadzīgi paplašinājusi arī uz reliģisko. Ja runā pēc būtības (kas nez vai politiķus interesē), tad jāatgādina, ka senākā ticība Latvijas teritorijā bija pagānisms, turklāt pagāni saulgriežus nesvin dienās, kad tās oficiāli noteiktas par svinamām, bet gan 21. jūnijā un 21. vai 22. decembrī. Savukārt pareizticībai latviešu vidū ir senākas saknes nekā katoļticībai.
Pareizticība, turklāt bez piespiedu vardarbības metodēm, Latvijas teritorijā ienāca ar kriviču tirgotājiem, jo īpaši no Polockas, jau neilgi pēc kņaza Vladimira no Bizantijas pareizticības pieņemšanas 988. gadā un Krievijas kristīšanas, tā aktīvi izplatījās 11. un 12. gadsimtā. Katoļu misionāri 13. gadsimtā latviešus pārkristīja vai pagānus kristīja piespiedu kārtā, tostarp nopostot vairākas pareizticīgās baznīcas un ieviešot jaunas nodevas. Vēl viens pareizticības pieņemšanas vilnis latviešu zemnieku vidū bija 19. gadsimta vidū, ko rosināja vācu muižnieku patvaļa un cietsirdība, kas vēl vairāk izpaudās attieksmē pret pareizticīgo zemnieku sodīšanu. Vēstures avoti vēsta, ka katoļticības izplatīšanos kavēja arī iedzīvotājiem jau pazīstamā kristietība pareizticības veidā, savukārt pagānisms bija sava veida protests pret jebkādiem apspiedējiem.
Protams, nevar salīdzināt kristietību šodien ar viduslaikiem vai pirms 150 gadiem, nav arī vajadzības tagad to ķidāt un apliet ar etnisku mērci, bet iepazīties ar vēsturi gan derētu, pirms mesties cīņā ar reliģijām un šķirot cilvēkus atkarībā no tām. Gan Ziemassvētkus, gan Lieldienas šodien svin arī daudzi neticīgie, kam tie ir vienkārši ģimenes svētki vai olu krāsošanas un ripināšanas svētki bērniem. Nevar dalīt cilvēkus atkarībā no ticības vai neticības. Valsts svētku noteikšanas kritērijam jābūt cieņai pret cilvēku, vēsturi, tradīcijām, vērtībām.