Referenduma ēnā mazpamanīts palicis valdības konceptuālais atbalsts pensionēšanās vecuma paaugstināšanas forsēšanai. Iepriekšējā valdība ar sociālajiem partneriem bija vienojusies par kompromisu pensionēšanās vecumu pakāpeniski paaugstināt, sākot no 2016. gada, bet šī parūpējusies par termiņa pārcelšanu jau uz 2014. gadu. Jau no 2014. gada pakāpeniski paaugstinot pensionēšanās vecumu, no tagadējiem 62 gadiem 2020. gadā tas jau sasniegtu 65 gadus. Cik vērtas ir šādas valdības vienošanās?
Sabiedrības novecošanās problēma un ar to saistītie pensiju sistēmas riski ir aktuāli daudzviet Eiropā, ne tikai Latvijā. Cilvēku īpatsvars virs 65 gadiem vidēji ES un Latvijā ir apmēram 25%, bet 2050. gadā lēsti pat 50%, kas nozīmētu dubultu slogu strādājošajiem vai arī būtisku pensijas apmēra kritumu, kam Latvijā lielākajā daļā gadījumu nav vairs kur krist. Risinājums jāmeklē.
Bet.
Jaunā versija tiek virzīta ļoti autoritāri, tai nav nedz arodbiedrību, nedz pensionāru organizāciju, nedz, kā liecina aptaujas, sabiedrības vairākuma atbalsta, kas ir loģiski, jo sava kabata katram tuvāka. Bet tas nenozīmē, ka par to ar sabiedrību nav jārunā un pietiek vien ar atrunu, ka izmaiņas nepieciešamas «sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitātei ilgtermiņā».
Diemžēl tieši ar ilgtermiņu ir problēmas. Politiķu cienīga rīcība būtu pensiju izmaiņu plānu piedāvāt kopā ar reālu nodarbinātības palielināšanas programmu, konkrētiem un arī finansiāli atbalstītiem demogrāfijas uzlabošanas pasākumiem, emigrācijas mazināšanas risinājumiem. Diemžēl šie risinājumi joprojām ir tikai solījumu līmenī, tie atlikti, kamēr pensionēšanas celšana – sasteigta. Reāli izdarāmāki politiķiem šķiet tik ierastie griešanas vēzieni, pie kuriem būtībā pieskaitāma arī pensijas vecuma paaugstināšana. Primitīvi. Ar šādu politiku pensijas vecuma palielināšana pie 65 gadiem neapstāsies, tā varēs bezgalīgi vilkt šo vecumu uz augšu, uz augšu. Tas būs nebeidzams stāsts. Labklājības ministre Ilze Viņķele valdības sēdē neslēpa, ka nav starpības – 2014. vai 2016. gads – tik un tā darba vietas nerastos! Nolemtība.
Neliekot pretī alternatīvus nodarbinātības pasākumus, jo īpaši reģionos, no kuriem procentuāli izceļo visvairāk, kur tādējādi veikt uzņēmējdarbību kļūst vēl grūtāk, un īpaši pirmspensijas vecuma grupā, kurā ilgstošo bezdarbnieku ir ap 50%, palielināsies gan emigrācija, kas ir bīstami – tieši reproduktīvajā vecumā, gan bezdarbnieku īpatsvars citās vecuma kategorijās, kurām būs jāmaksā sociālie pabalsti. Tādējādi kopējais ekonomiskais un finansiālais ieguvums nav tik viennozīmīgs. Pabalsti, kas dažādās formās tiek izmaksāti mazturīgajiem, šodien bieži ir pat lielāki nekā pensijas, tiesa, tie visi netiek ņemti no sociālā budžeta. Bet summa no saskaitāmo maiņas nemainās.
Palielinot pensionēšanās vecumu, nav dzirdēti aprēķini, cik no šiem pasākumiem iegūs tieši sociālais budžets un kā tas atslogos pensiju sistēmu. Lai arī valdība slavē sevi par pretimnākšanu uzņēmējdarbībai, ieviešot mikrouzņēmuma nodokli, ko izmanto gan tie, kam tā ir vienīgā izdzīvošanas iespēja, gan lielāki uzņēmumi, kas vienkārši sadalīti vairākos, optimizējot nodokļus, tam ir arī ēnas puse. Lai arī 20% no kopējā 9% mikrouzņēmuma nodokļa aiziet pensiju kapitālā, obligātās sociālās iemaksas tomēr ir niecīgas. Tieši sociālais budžets ar šo tiek apdalīts visvairāk.
Savukārt strādājošos valdība apdalīja 2009. gadā, lielās griešanas ietvaros, krasi samazinot 2. pensiju līmeņa iemaksu likmi no 8 līdz 2%, neraugoties uz aizdevēju pretargumentiem par tagad tik piesauktā sociālā budžeta ilgtspēju. Arī šajā jomā joprojām tikai solījumi – to palielināt (līdz 6%) tikai no 2013. gada. Pensijas uzkrājumu veicēji 3. līmenī nav ļoti aktīvi. Uzticību bankās krātām pensijām arī nevairo nesenais Krājbankas bankrots, kā arī pasaules finanšu krīze, kā rezultātā pensiju plānu ienesīgums dažviet pat bijis ar mīnusa zīmi bez jelkādas to pārvaldītāju atbildības.
Kompleksa minēto un, iespējams, vēl kādu pasākumu plānu ieviešanas nepiedāvāšana līdz ar pensionēšanās vecuma palielināšanu ir politiķu nabadzības apliecība, atzīšanās nespējā veikt pat ne proaktīvu politiku, bet vispār politikas plānošanu. Piedāvātais ir vien grāmatvedība, ne politika, ne reformas.