Vai nu izglītības sistēmas reformēšanas process vai komunikācija, bet vismaz viens no dieviem buksē, vēl īsti nesācies.
Izglītības darbinieku tikšanās ar izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli neviesa lielāku skaidrību par iespējamajām nozares reformām kā iepriekš daudz kritizētā tikšanās ar ministrijas pārstāvjiem.
Tikšanos ar ministru Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) gan bija izplēsusi un medijos izreklamējusi, bet izskatās, ka iepriekš saskaņot darba kārību un tai sagatavot priekšlikumus abas puses gan nebija pacentušās. Tā arī runāja – viens par meitu, otrs – par kleitu.
25 minūtes no stundu ilgās tikšanās Ķīlis vairākkārt atskaņoja vienu un to pašu plati, prasot izglītības darbiniekiem noformulēt sadarbības formas piedāvājumu, pats izvairoties no atbildēm par iecerēto reformu būtību un saturu – jautājumu – atbilžu sesija neesot laba sadarbības forma. Izskatījās, ka Ķīlis bija sajaucis auditorijas – nemitīgā konkrētu jautājumu noraidīšana un pārmetumi par nespēju tūlīt un uz vietas formulēt veidu, kādā arodbiedrība piedalās reformu sagatavošanā, drīzāk izskatījās pēc neapmierināta lektora studentu kaunināšanas. Bez tās varētu iztikt ar elementāru iepriekšējas darba kārtības saskaņošanu: abas puses sagatavo priekšlikumus, kurus akceptē vai neakceptē pāris minūšu laikā! Šī pasākumu organizācijas ābeces mācība nevarēja būt sveša abām pusēm, tādējādi atliek secināt, ka abi nemaz necer uz kvalitatīvu un rezultatīvu dialogu pēc būtības.
Ķīlis arī neslēpj, ka LIZDA līdz šim nav izcēlusies ar konstruktīvu sadarbību, arodbiedrības, visticamāk, baidās, ka, iesaistoties reformu izstrādē bez garantijām par tā viedokļa respektēšanu, tās būs līdzvainīgas reformās, kas līdz šim vairāk bijušas prasta griešana, nevis kvalitatīva attīstība. Diemžēl arī ministrs nespēja iezīmēt to rāmi, kādā pedagogiem operēt ar saviem piedāvājumiem, lai tie tiktu daudz maz respektēti, piemēram, motivējoša pedagogu atalgojuma, mazo skolu saglabāšanas jomā. Bez tā ministrs riskē saņemt vien vēlmju sarakstu, kas disonēs ar citu interešu grupu vēlmēm un iespējām, un lēmumu tik un tā pieņems IZM, laipojot starp dažādu spēlētāju interesēm, atstājot kādas grupas neapmierinātas un riskējot ar kārtējiem protestiem par šo vēlmju nerespektēšanu. Tāpat nav skaidrības par to, kāds statuss būs arodbiedrību priekšlikumiem, kurus ministrs aicina formulēt vai ir gatavs «pasūtīt». Sēdē gan «pasūtīt» pašu ministru vairāk bija gatavi izglītības darbinieki, kuriem ļoti vispārīgas atbildes par limitētu skaitu jautājumu no ministra nācās teju vai izlūgties. Iepriekš reformu idejām tik sprēgojošais R. Ķīlis reformu detalizācijas vietā atkratās ar frāzēm par darba grupām, reformu sagatavošanas kalendāro grafiku un sadarbības formu ar arodbiedrībām. Labi, ideju preparēšana norit darba grupās, bet vai tiešām tik grūti iezīmēt galvenos virzienus speciāli to dzirdēt nākušai auditorijai, kura tad arī labāk saprastu, kurā virzienā tālāk meklēt priekšlikumus? Kad tad ministrs plāno informēt – kad lēmums jau būs pieņemts? Pedagogi palika kurnam un neziņā par to, kas varētu sagaidīt nozari, dažādus izglītības posmus un pedagogus konkrēti. Bet neziņa ir sliktāka par sliktām ziņām, ko ar laiku cilvēki tomēr pieņem – tās liek pieņemt lēmumu. Neziņa apgrūtina izvēli un rada stresu – tās jau mūsu finansiāli «konsolidētajā» un etniski nekonsolidētajā sabiedrībā jau pārpārēm.