Kamēr sabiedrība arvien vairāk mobilizējas referendumam, Satversmes tiesa (ST) – savam spriedumam par tā pieļaujamību, Saeimas nams nevaid miris – komisijas spriež par grozījumiem Satversmē, lai tamlīdzīgus referendumus nepieļautu.
Komisijām nodotais Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputātu Satversmes 73. panta papildināšanas priekšlikums skan šādi: «Tautas nobalsošanai nevar nodot Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kas nav pieļaujams demokrātiskā sabiedrībā vai apdraud Latvijas kā nacionālas valsts pamatus.»
Formas ziņā šis solis ir adekvātāks nekā Nacionālās apvienības (NA), Vienotības un vienas ZZS deputātes vēršanās ST ar aicinājumu apturēt referendumu, kad tas jau ir procesā, nemaz nerunājot par Vienotības vēlmi uz valsts rēķina uztaisīt sev PR kampaņu, par budžeta līdzekļiem tumsonīgajai tautai skaidrojot elementāras lietas. Vēršanās ST bija mēģinājums pašu neizdarību novelt uz ST pleciem.
Arī referendumu nosacījumu precizēšana Satversmē ir novēlota. Līdz šim referendumus bija liegts rīkot tikai par budžeta, naudas lietām, karu, mieru, ārkārtas stāvokli, mobilizāciju, demobilizāciju un līgumiem ar ārvalstīm. Vadoties pēc principa – viss, kas nav aizliegts, ir atļauts – referendumu var sarīkot par jebko citu, par ko vien var apvārdot tautu. Iestāstot, ka neatkarīgi no formulējuma vēršanās ir pret politisko varu, nepieciešamo parakstu skaitu var savākt par jebko. Tādēļ vispārinātā līmenī precizēt referendumu ierobežojumus ir nepieciešams. Vai pareizāk – bija nepieciešams jau iepriekš, nevis reaģēt post factum uz kādām netīkamām norisēm, cenšoties tās labot nevis ar mērķtiecīgu politiku, bet varas, likuma resursu. Tas neliecina par politisku gudrību.
Pirms gadiem desmit Satversmes revīziju, būtībā – jaunu konstitūciju, piedāvāja jurists Juris Bojārs. Valdošie politiķi to augstprātīgi nozākāja. Jāpiekrīt, ka J. Bojāra konstitūcijā bija virkne, maigi sakot, diskutablu lietu un tā tika izmantota arī priekšvēlēšanu kampaņai. Bet netika paņemts pozitīvais – signāls, ka ir nepieciešama kompleksa pieeja Satversmes grozīšanai, nevis raustīšana pa gabaliņam, kad nu kuram ērtāk. Vēl nesen Satversmes aktuālākā problēma bija tautas tiesības atlaist parlamentu, te – tautas vēlēts prezidents vai prezidenta pilnvaru paplašināšana, te – vēlēšanu sistēma, ģimenes statuss. Lipinot pa gabaliņam, atkarībā no kādu konkrētu politiķu vai valdošo partiju darba kārtības un priekšvēlēšanu stratēģijām, var salipināt šķību, greizu kleksējumu, kurš kādā brīdī var uzgāzties uz galvas pašiem lipinātājiem.
Satversme ir grozīta pietiekami bieži, lai beidzot apsvērtu vispārēju tās revīziju – gan paraugoties uz jauniestrādāto vai izņemto (81. pants par MK tiesībām izdot noteikumus ar likuma spēku) normu iekļaušanos sistēmā, darbību praksē, gan paanalizējot 20 gadu neatkarīgas valsts pārvaldes pieredzi un problēmas, sabiedrības vērtību maiņu (krīzi?), gan pēdējo gadu globalizācijas tendences un riskus.
ZZS skaidrojums par to, kas domāts ar Latvijas valsts pamatiem, ir pietiekami izsvērts: valsts neatkarība, demokrātisma, republikas pārvaldes forma, parlamentārisma, valsts karoga un teritorijas nedalāmība. Vienlaikus – tas ir arī plaši interpretējams. Vai divvalodība vai automātiska pilsonības piešķiršana nepilsoņiem apdraud neatkarību, demokrātiju? Te varbūt prasītos precizējumi, bet noteikti nevajadzētu iebraukt otrā grāvī – nacionālradikālismā, kādu sludina ne tikai NA, bet arī Vienotības politiķi, piemēram, Krišjānis Kariņš, atklāti pasakot, ka integrācijas mērķim jābūt asimilēt krievu bērnus, lai krievi «uzaug par latviešiem» (Playboy). Par to, vai netiek skarta valsts neatkarība, jādomā arī kontekstā ar arvien jauniem Satversmes papildinājumiem vai citiem līgumiem, ko paģēr Eiropas Savienība (ES). Līgums par stingrākām fiskālās disciplīnas prasībām jau ir solis uz neatkarīgas pārvaldības mazināšanu vai zaudēšanu, piemēram, mūsu budžeta deficītam pārsniedzot noteiktos ierobežojumus (pagaidām gan tikai eiro zonas valstīm, bet mēs jau grasāmies līgumu ratificēt teju pirmie!), Brisele var pārņemt ne tikai mūsu budžeta apjoma, bet arī struktūras koriģēšanu. ES arvien vairāk ripo federālisma virzienā, tāpēc neskādētu Satversmē nostiprināt to, cik tālu varam atļauties tajā gremdēties. Definētas suverenitātes pamatlietas, nosauktas vārdā, vismaz liktu apspriest šos jautājumus, kurus līdz šim Saeima ātri izrāva cauri savai balsošanas mašīnai, neuzskatot par vajadzīgu diskutēt sabiedrībā, paskaidrot, izanalizēt un nereti – arī izlasīt pašiem balsotājiem, kā tas bija ar Lisabonas līguma ratifikāciju, ko deputāti Saeimas plenārsēdei izrāva cauri 12 minūtēs.
Vajadzīga nevis reflektēšana, bet bāzes sakārtošana turpmākajiem izaicinājumiem, nācijas, valsts ilgtermiņa pastāvēšanai – ar pietiekami atvērtu, tālredzīgu, etniska vai cita naida nesamaitātu prātu un merkantilisma nepārņemtu sirdi.
Politiķi sākotnēji varētu formulēt problēmu, dot diskursu (kas rada problēmas valsts pamatiem, varas kalpošanai sabiedrībai, demokrātijai, kā sabiedrība ir mainījusies, kam līdzi jāmainās arī Satversmei), un tad politikā tieši neieinteresēti eksperti raudzītu, kā to salikt kopā. Bet pašu grozījumu tekstu nevar taisīt plašs kolhozs vai Saeimā esošais Bābeles tornis – tad, cenšoties iztaisīties par lielāko demokrātu un gūt īstermiņa popularitātes punktus, Satversmē saliks punktus, kas lēks ārā no sistēmas, kas var izrādīties lamatas. Pēc tam projektu var apspriest dažādās auditorijās, bet tā pieņemšana pieļaujama, veicot tikai minimālas korekcijas. Ja ne, tad noraidīt, bet nevar Satversmi sākt staipīt uz vienu vai otru pusi atkarībā no katras partijas elektorāta medību interesēm. Jāatmet merkantilisms, jāuzticas ekspertiem. Piemēram, Valsts prezidenta Andra Bērziņa atjaunotajai Konstitucionālo tiesību komisijai, ko vada respektablais ES tiesas tiesnesis Egils Levits. Komisija Satversmes revīziju bija sākusi jau Valda Zatlera prezidentūras laikā, tiesa, šai labajai iniciatīvai tika uzlikts nepareizs akcents, kas vairāk interesēja pašu V. Zatleru – prezidenta pilnvaru paplašināšana. Tas uz minēto fundamentālo jautājumu fona ir pupu mizas (ko atzina arī komisija: «Pašreizējos Latvijas demokrātijas trūkumus nav iespējams novērst, veicot mehānisku parlamentārās demokrātijas nomaiņu pret semiprezidentālu vai prezidentālu demokrātiju»), bet tas nenozīmē, ka arī šis jautājums nav skatāms. Bet sistēmā kopumā. Vienlaikus pārskatot arī jau Saeimas atlaišanas un prezidenta atbildības trūkumus, kurus atklāja šā instrumenta izmantošana.