Atzīmējot Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas dienu, 26. janvārī Saeimā norisināsies otrās ārpolitikas debates pēc ārlietu ministra ziņojuma uzklausīšanas. Vai šogad tās būs saturiskākas nekā pērn?
Ziņojums Par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un turpmāko darbību Eiropas Savienības (ES) jautājumos jau apstiprināts valdībā, izrunāts Saeimas Ārlietu komisijā kopā ar ekspertiem – tādējādi debates Saeimā būs vairāk partiju bezmaksas reklāmlaika izmantošana.
Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, šogad ziņojuma autori aiztaupījuši pūles lasīt 74 lappušu ūdeņainu, garlaicīgu, frāžpilnu tekstu, to koncentrējot uz nepilnām 13 lapām. Varēja saspiest vēl vairāk, ņemot vērā vienu un to pašu uzdevumu atkārtošanos te pie 2011., te pie 2012. gada uzdevumiem. Brīžiem šķiet, ka teksts iekopējies vismaz divreiz, bet citviet, jautājumos, kur nav progresa, šķiet, iedarbojies horizontālais taimkods. Piemēram, Latvijas – Krievijas vēsturnieku komisijas izveide un darbība pieminēta tik vien kā konstatācijā, ka «Maskavā notika vēsturnieku komisijas pirmā sēde». Un viss! Ko pētīt, kā tas ietekmēs valstu attiecības, kas darīts, lai nodrošinātu pilnvērtīgu vēsturnieku darbu komisijā?
Par izvairīšanos no problēmjautājumiem vai diskutablām tēmām liecina arī tas, ka, salīdzinot ar ziņojumu pērn, ir pazudis iepriekšējā Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes laikā Maskavā aktualizētais jautājums par bezvīzu režīmu ar Krieviju. Ja pērn ziņojumā bija teikts: «Latvija atbalsta iespējamo bezvīzu režīmu ar Krieviju», tad šogad par to – nekā. Ir tikai teksti par «stabilām kaimiņattiecībām» ar Krieviju un būtībā tās tirgus plašāku izmantošanu pēc Krievijas iestājas Pasaules tirdzniecības organizācijā. Arī ne vārda par etnisko attiecību saasināšanās Latvijā ietekmi uz starpvalstu attiecībām, to iespējamo saistību ar Valsts prezidenta vēlēšanām Krievijā, nekādi risinājumu ieteikumi šai iekšpolitikas problēmai ar ārpolitisko ietekmi. Līdzīgi, pieminot ANO 122 rekomendācijas cilvēktiesībās, tiek pieminēta dažu īstenošana, bet ne vārda par rekomendācijām attiecībā uz nepilsoņiem, uz minoritāšu valodu lietošanu, par kuru neievērošanu Latvijas valdības pārstāvji jau izteikušies. Ja reiz Latvijas pozīcija ir tāda, vai neprasītos starptautisks skaidrojošs darbs?
Dominējošais rokraksts ir dienaskārtības atreferējums, nevis iepriekš izvirzīto mērķu izpildes, problēmu atrisināšanas, kļūdu analīze.
Strukturētāka ir atskaite par darbošanos ES ietvaros, kur īpaši uzsvērts Latvijas atbalsts stingrākai fiskālajai disciplīnai, aktīva pozīcija par eirozonu, kur gan mūsu loma nedaudz pārspīlēta. Kā galvenie Latvijas uzdevumi ES formulēti risinājumu meklēšana un īstenošana ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, izdevīgu nosacījumu panākšana ES daudzgadu budžetā, gatavošanās ES prezidentūrai, aktīva komunikācija ar sabiedrību, Baltijas valstu koordinācija, ES tālākā paplašināšanās, kas Latvijai sniedzot «papildu iespējas politisko un ekonomisko interešu īstenošanai». Lai būtu! Bet par virzieniem, kā Latvijai konkurēt ar citām ES valstīm to «interešu īstenošanā» jaunpienācējā Horvātijā – ne mājiena. Šoreiz bez Austrumu partnerības programmas īpašs atbalsts integrācijai ES pausts Serbijai, Melnkalnei, Islandei un Turcijai, bet vairs ne vārda par Kosovu, ko īpaši izcēla pērn.
Un kas no tā, ka kārtējo reizi postulēta cīņa par Latvijai izdevīgāku ES daudzgadu budžetu, ja par tā panākšanas iespējām dzirdam vien žēlabas, ka mūs neatbalsta vai nesaprot? Kas no tā, ka postulējam, ka «Latvijas aktīva līdzdalība ES un NATO ir Latvijas ilgtermiņa labklājības un drošības pamats», ja šiem pamatiem neradām pilnvērtīgas iespējas, nenodrošinot Latvijas pārstāvniecību ES ar pietiekamiem cilvēkresursiem, lai Latvijas intereses spētu iestrādāt jau direktīvu, programmu tapšanas stadijā? Ja, kā atzīst Eiropas kustības Latvijā speciālists Alberts Prikulis, ES izglītības sadarbības programmās pieļaujam nosacījumus, kas liedz vai samazina iespējas Latvijai tajās vispār piedalīties?
Joprojām tīksmināmies par Latvijas dalību Zīda ceļā, kas ļauj gūt savu artavu no kravu tranzīta no Centrālāzijas un Afganistānas uz Rietumiem, bet pieveram acis uz to, ka leiši mūs jau izkonkurē ar lētākiem tarifiem. Kā te celt konkurētspēju? Stāstām par «Baltijas valstu sadarbības padziļināšanu» un to, kā «Latvija turpināja pievērst īpašu uzmanību sadarbības veidošanai» (konstrukciju konstrukcija!), meklējot kopīgus risinājumus reģiona enerģētiskās drošības stiprināšanai, piemēram, par kopīgā sašķidrinātā dabasgāzes termināļa izbūves vietu, Visaginas AES celtniecību, neko neminot par Baltijas valstu nespēju par tiem vienoties. Nepieminot tamlīdzīgas lietas, dokuments vairāk līdzinās PR relīzei, bet diskusijām – tieši otrādi – būtu jāizvirza problēmjautājumi vai neviennozīmīgi uztvertas tēmas.
Pērn eksperti diskusijā Ārlietu komisijā par ārpolitikas ziņojumu ieskicēja virkni pārdomu vērtu lietu, piemēram, par ārpolitikas konvertēšanu iedzīvotāju labklājībā, tostarp enerģētikas politikā, skaidrākas nacionālās politikas un proaktīvākas darbības nepieciešamību, ilgtermiņa uzdevumu definēšanu, sabiedrības iesaistīšanu, aktīvāku stratēģiju ES, par konkrētiem instrumentiem politikas īstenošanā, piemēram, vai zemēs, kurās gribam būt spēlētāji, var nebūt Latvijas vēstniecības. Lai arī šā gada ziņojums, pēc ekspertu domām, ir labāks nekā pērn, šīs konstruktīvās norādes nav ņemtas vērā. Tādēļ arī šā gada Ārlietu komisijas un ārpolitikas ekspertu visnotaļ saturiskās sarunas par šo ziņojumu un ārpolitiku ir ar mazu lietderības koeficientu, jo nav struktūras, shēmas, kā šos prātus izmantot. Kā arī norādīja virkne ekspertu, trūkst spēcīgas stratēģiskas plānošanas ārpolitikā, līdz ar to arī tās pievienotās vērtības un proaktīvas darbības – kā to uzlabot ir svarīgāk par pašu ziņojumu un tā vienreizēju aprunāšanu Saeimā.
Labā ziņa tomēr ir tā, ka vismaz vīzija ir definēta: «Latvija tuvākajos piecos gados redz sevi kā valsti, kuras ekonomika ir stabilizējusies, tā ir integrēta spēcīgā un efektīvā ES un NATO, tai vienlaikus ir labas attiecības ar visām kaimiņvalstīm. Latvijas ārpolitika ir proaktīva un labi koordinēta.» Beidzot jāsāk domāt, kā to arī īstenot.