Pasaules medijos lielu uzmanību izpelnījusies septiņmiljardā Zemes iedzīvotāja nākšana pasaulē.
Tā kā akcija ir simboliska, lielāka uzmanība par to, kurš bērns kurā valstī īsti ir šā skaitļa titulants, būtu jāpievērš tam, kā līdz šim skaitlim cilvēce nonākusi. Ar kādu dinamiku, riskiem, problēmām, kādas nākotnes perspektīvas iezīmējas, turpinoties pēdējos gados līdzīgam iedzīvotāju skaita kāpumam. Iepakots kā priecīgs notikums, bet nekādas spožās nākotnes prognozes tas neraisa.
Kamēr vienā pasaules malā cīnās par iedzīvotāju skaita kāpuma tempa piebremzēšanu, citviet – kaut vai par niecīgu to sarukuma tempa piebremzēšanu, citviet dzimstības pieauguma panākšana ir ekonomikas dzīvotspējas jautājums, citviet – risinājums lokālām un globālām problēmām tiek meklēts tieši tās mazināšanā. Septiņmiljardais dzimušais ir šo pretrunu iemiesojums, tāpēc tam nebūtu jābūt konkrētam bērnam, jo mazajai dvēselītei tā būtu pārāk smaga nasta.
Neraugoties uz to, kā pēc lētas slavas tiecas daudzas valstis, kas izraudzījušas savu septiņmiljardo pasaules pilsoni, tostarp Latvija. Gan katram cilvēkam it kā noteiktais kārtas numurs (ANO Iedzīvotāju fonda izveidotu kalkulators, pieejams BBC mājaslapā), gan septiņmiljardais iedzīvotājs nav precīzi nosakāms. Nav precīzas un integrētas uzskaites, kurā brīdī kurā vietā dzimst, mirst. ANO kļūdas robežu lēš ap 56 miljoniem cilvēku, kas sliktās demogrāfijas uzskaites dēļ trešajās pasaules valstīs var būt ievērojami lielāka. Nav brīnums, ka vieni zinātnieki apgalvo, ka šis skaitlis jau sasniegts pirms pāris nedēļām, citi, ka būs tikai nākamgad.
Svarīgākais šajā anturāžā ir pievērst uzmanību iedzīvotāju skaita dinamikai gadu desmitos komplektā ar to pavadošām problēmām. Pašlaik pasaulē ir apmēram uz pusi vairāk cilvēku nekā pirms 50 gadiem, 1987. gadā vēl bija pieci miljardi, 2005. gadā – seši, 2050. gadā – būšot ap 9,3 miljardiem. Ik gadu pasaules iedzīvotāju skaits pieaug par aptuveni 80 miljoniem cilvēku, apmēram par vienu Vāciju. Bet tā nav Vācija. Demogrāfijas dinamika valstīs, kontinentos, reģionos, civilizācijās ir ļoti atšķirīga. 4,8 miljardi cilvēku dzīvo tieši mazattīstītajās valstīs. 2100. gadā katrs trešais planētas iedzīvotājs būšot afrikānis. Indija iedzīvotāju skaita ziņā līdz 2050. gadam apsteigšot Ķīnu, Nigērija apsteigs ASV. Attīstītajās valstīs vidēji sievietei dzimst 1,7 bērni, mazattīstītajās un trūcīgajās – 4,2. Āfrika, Āzija, Indija strauji izplešas, Eiropa – saraujas. Eiropas iedzīvotāju skaita sarukums līdz 2030. gadam tiek prognozēts par vairāk nekā 24 miljoniem, Latvijā – par 12,6%. Saskaņā ar oficiālo statistiku, pusgada laikā šogad esam zaudējuši 13 800 cilvēku jeb 0,57% – 5700 no tiem demogrāfijas un 8000 migrācijas rezultātā. Eiropas valstu, arī Latvijas, pamatiedzīvotāji iztek kā smilšu pulkstenis, turklāt ievērojami palielinās veco, samazinās darbaspējīgo cilvēku skaits.
Kamēr mēs izmisīgi domājam, kā salīdzinoši par mikronu palielināt dzimstību, citviet domā, kā to būtiski samazināt. Pilnīgi oficiāli. ANO viena no programmām vērsta uz mazattīstīto valstu iedzīvotāju izglītošanu ģimenes plānošanas un reproduktīvās veselības jomā ar mērķi ierobežot pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu. Daudzviet tam traucē ne tikai neizglītotība, izsargāšanās līdzekļu pieejamības trūkums, bet arī reliģiskie uzskati. Un demokrātijas trūkuma kritiķiem par Ķīnas viena bērna politiku labāk būtu paklusēt. Iedomāsimies, kas būtu, ja tās nebūtu? Ne tikai domājot par emigrāciju uz Eiropu. Cenšoties Ķīnai, līdzīgi kā Indijai, pabarot savu aizvien augošo nāciju, būtiski pieaug globālais pārtikas preču un to saražošanai nepieciešamo resursu patēriņš. Pārtikas cenu kāpums lielā mērā noticis šā pieprasījuma dēļ, kas pastiprinājies, gan iedzīvotāju kopējā skaita pieauguma dēļ, gan labklājības līmeņa kāpuma dēļ, kā rezultātā mainās vismaz daļas iedzīvotāju pārtikas groza sastāvs. Ķīnā kopš 2006. gada pārtikas produktu patēriņš dubultojies, īpaši pieaudzis gaļas un piena produktu patēriņš. Ja visi ķīnieši un indieši ēstu kā eiropieši, gaļu mēs varētu atļauties varbūt vien Ziemassvētkos un Jāņos.
Palielinoties pārtikas pieprasījumam, aug tās cena un arvien samazinās tās pieejamība. Saražot pārtiku bezgalīgā daudzumā nav iespējams, jo īpaši reģionos, kur tās visvairāk trūkst, kur zeme nav auglīga, kur teorētiski varētu līdzēt varbūt vienīgi gēnu inženierija. Savulaik ANO ierosinātā proteīniem bagāto kukaiņu izmantošana pārtikā nebija ņirgāšanās, bet reālu risinājumu meklējumi.
ANO apņemšanās 2006. gadā līdz 2015. gadam uz pusi samazināt bada cietēju skaitu pasaulē neīstenojas. Apmēram viens miljards no septiņiem pastāvīgi cieš badu, slāpes. Daudzviet pazemes ūdenskrātuves tiek iztukšotas ātrāk, nekā tās spēj atjaunoties, apēstas, iznīdētas virkne dzīvnieku, zivju sugu. Aramzemes patības, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, sarukušas vairāk nekā trīskārt, turklāt arvien lielāku to daļu aizņem platības biodegvielas ražošanai. Gan pastiprinātās lauksaimnieciskās aktivitātes, gan līdz ar iedzīvotāju skaitu augošais energoresursu patēriņš, CO2 izmešu palielināšanās ietekmē klimata izmaiņas, kas savukārt bieži posta ražu, kas atkal blakus biržu spekulantiem dzen augšā pārtikas cenas, kas pēdējos gados augušas kā sēnes pēc Černobiļas AES avārijas. Bet pamatā jautājums ir par to, ka arī esošo, saražoto pārtiku arvien vairāk cilvēku nevar un nevarēs atļauties, arvien vairāki būs spiesti badoties, lietot nekvalitatīvu pārtiku, kas ar visu cilvēces vispārējo progresu un medicīnas attīstību nozīmēs dzīves kvalitātes pasliktināšanos, slimības, to biežāku iedzimšanu. Jau tā pēdējos gados arvien augusī nevienlīdzība starp bagātajiem un nabagajiem, tostarp Latvijā, pieaugs vēl vairāk. Tās mazināšanas centieni, izņemot varbūt dažas valstis, globāli cietuši neveiksmi. Turklāt dažkārt šie centieni bijuši nevis altruistisks nabago glābšanas akts, bet mēģinājums aizsargāt savas intereses, novērst to apdraudējumu, ko rada lielais nabadzības spiediens uz tām, kas spilgti izpaužas, piemēram, imigrācijā no Āfrikas uz Eiropu, jūras pirātismā, terorismā.
Arvien pieaugošais cilvēku skaits arvien vairāk saasina cīņu par resursiem – pārtikas, ūdens, naftas, zemes, teritorijas. Resursu trūkums izraisa nemierus, kas savukārt dzen augšā resursu cenas. Turklāt ne viena vien versija, labi, sauksim tās par sazvērestības teorijām, modina aizdomas par apzinātu karu vai epidēmiju, piemēram, AIDS izraisīšanu, cenšoties mazināt pārāk lielo iedzīvotāju skaitu. Karš būtībā ir cīņa par resursiem, vienalga, ietērpts kādā ideoloģiskā, taisnības cīņas vai citā mērcē.
Sava veida resursu trūkumu Eiropas līmenī simbolizē arī ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana pirms 12 gadiem izraudzītā sešmiljardā bērna šodienas dzīvesstāsts: Bosnijā – Hercegovinā mītošā Adnana Nevica tēvs ir slims, mamma – bezdarbniece, vienīgie ienākumi – tēva pensija. Tāpēc jāpiekrīt tagadējam ANO ģenerālsekretāram Banam Kimūnam, ka septiņmiljardā iedzīvotāja piedzimšanas fakts nerada nekādu pamatu jautrībai.
Savukārt Latvijai nopietni jādomā, kā dzimstības un migrācijas politiku Latvijas iekšienē un arī latviešu koncentrācijas vietās ārpus valsts veidot tā, lai mūsu valstsnācija šajā cīņā par resursiem, konkurencē ar citām tautām šajā nenovēršamajā nāciju sajaukšanās katlā izdzīvotu pēc iespējas ilgāk.