Valdības rosinātās nodokļu izmaiņas grūti nodēvēt par nodokļu politiku, jo politiskais komponents ir acīmredzami iztrūkstošs. Ir tikai fiskālais, bet politiskajā dimensijā darbības ir tukšas, bez jēgas.
Raugoties uz ņemšanos ap nodokļiem, lai valsts budžetā iegūtu vairāk naudas, atmiņā ataust kāda aina. Pirms vairākiem gadiem, baudot Vācijas Bundestāga starptautiskās praktikantu programmas politiskās izglītošanās daudzveidīgās iespējas, viesojāmies Fridriha Naumana fondā, kas skaidro un popularizē liberālo ideoloģiju. Lai labāk izprastu liberāļu pozīcijas, katrai studentu grupiņai tika uzdots iestudēt nelielu izrādi par konkrētu tēmu. Mūsu grupai – par nodokļiem. Pretstatā liberāļiem, kas cīnījās pret valsts pārspīlēto lomu ekonomikā, nelielajā skečā kā galvenais tēls tika attēlota labi barota valsts, kas par to vien domāja, kādus vēl nodokļus uzlikt, aizfantazējoties līdz pat svaigā gaisa nodoklim u.c. (tolaik par izmešu kvotām vēl nerunāja).
Jau labu laiku Latvijā runāt par konsekventu kādu ideoloģiju īstenošanu politikā ir bezjēdzīgi, tāpēc nav ko cerēt, ka arī nodokļu politikā un budžeta veidošanā valsts pieturētos pie kādām ideoloģijām, vērtībām vai pašu rakstītām attīstības koncepcijām. Nu izskatās, ka netiek domāts arī par to, lai nodokļu politikai būtu kāda dziļāka jēga. Pirms apmēram pusotra gada kādā konferencē Finanšu ministrijas (FM) Nodokļu politikas departamenta direktore Daina Robežniece skaidroja nodokļu pamatfunkcijas, kas ir fiskālā funkcija jeb valsts finanšu resursu nodrošināšana, regulējošā funkcija, ar ko var virzīties uz kāda mērķa sasniegšanu, kā arī sociālā funkcija, lai ar nodokļu palīdzību veiktu ienākumu pārdali starp dažādām sociālām grupām.
Pašlaik FM domā tikai par fiskālo funkciju, acīmredzami aizmirstot par regulējošo un sociālo, lai arī abas pēdējās var būtiski ietekmēt pirmo. Šajā ziņā valdība ar finanšu ministru priekšgalā atgādina narkomānu, kam prātā tikai viena doma par kārtējo devu (naudu jebkādu nodokļu veidā), un viss pārējais no operatīvās apziņas tiek izslēgts.
Jo kādu gan regulējošo un sociālo funkciju veic pat noplukušākās būdas un trūcīgāko tās iemītnieku aplikšana ar dzīvojamās platības nodokli, kas, kā premjers bildis, nebūs mazāks par 5 latiem, bet pieticīga 50 m2 dzīvokļa īpašniekam Rīgā nāksies šķirties no 50 latiem? Vienošanās par dzīvojamās platības nodokli 0,1% apmērā no īpašuma kadastrālās vērtības ir sitiens tieši pa mazāk nodrošinātajiem. Ne visi viņi gribēs ubagot atlaides un pabalstus pašvaldībām, bet arī no tiem, kas ies, nez vai visi dabūs, jo arī pašvaldībām plānots samazināt ieņēmumu bāzi, no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) tām turpmāk novirzot 80% līdzšinējo 83% vietā. Tajā pašā laikā trūcīgo ģimeņu skaits pašvaldībās dubultojas, trīskāršojas, citviet pat četrkāršojas.
Tāpat galvenokārt pa maznodrošinātajiem sit jau samazinātā ar nodokļiem neapliekamā minimuma vēl lielāka samazināšana no jau tā smieklīgi mazās summas – 35 latiem – līdz 25 latiem mēnesī. No regulācijas un sociālās funkcijas viedokļa absurda izskatās arī nodokļa atvieglojumu mazināšana par apgādībā esošu personu, ko no 35 latiem mēnesī plānots samazināt līdz 25 paralēli maternitātes un vecāku pabalsta ierobežošanai, kā arī ģimenes valsts pabalsta samazināšana vai, kā to rosinājusi iekšlietu ministre Linda Mūrniece – šā pabalsta atņemšana vispār. Vēl pērn toreizējais bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks rosināja pretējo – straujāk palielināt nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošiem bērniem, jo tieši ģimenes ar bērniem ir lielākās nabadzības riska grupas. Situācija šajā ziņā uz labo pusi nav mainījusies, varbūt mainījušies mērķi un dzimstība ir ierobežojama? Varbūt bērnu izglītība un viņu elementāro vajadzību nodrošināšana vairs nav svarīga? Nav tur ne taisnīguma, ne samērīguma, ne efektivitātes aspektu, par ko teoretizējusi D. Robežniece. Negribētos domāt, ka tā ir apzināta valdības sociālā politika – tik daudz ticības tās saprātam vēl palicis.
Nezin arī kādu funkcionālo slodzi nes depozītu noguldījuma nodokļa ieviešana laikā, kad tieši pretēji – noguldījumi bankām būtu jāpiesaista, atlaižu mazināšana uzņēmumu ienākumu nodoklī attaisnotajiem izdevumiem, kad visi runā par uzņēmējdarbības veicināšanu. Arī ar nodokļiem neapliekamā minimuma pazemināšana ietekmē darbaspēka izmaksas, lai gan līdz šim valdība nepagurusi atkārtojusi, ka tieši darbaspēka izmaksas jāsamazina. Ja vēl palielinās PVN laikā, kad paaugstinātais PVN jau bijis viens no pamatfaktoriem, kas mazinājis pirktspēju un sekmējis iekasētā PVN apjoma krišanos, jājautā, vai regulatorais mērķis ir pirktspējas vēl lielāka mazināšana un ekonomikas dzesēšana? Arī par akcīzes nodokļa palielināšanu valdība lēmusi tikai fiskālā aspektā, nevis dzeršanas ierobežošanas (vienlaikus pagarinot alkohola tirgošanas atļauto laiku), smēķēšanas mazināšanas vai kontrabandas un nelegālas tirdzniecības aspektā.
Mūžīgais attaisnojums pat par antikonstitucionālām izmaiņām un to negatīvo ekonomisko efektu ir jau apnikušais pantiņš par strādāšanu ugunsdzēsēju režīmā. Ja valdība arī turpmāk grib strādāt šādā pašā režīmā un nedomāt par nodokļu regulatoro un sociālo funkciju, tad jau labāk nemocīties, nelauzīt galvas, cenšoties melot sev un sabiedrībai, lieki nenodarbināt ierēdņu armiju, domājot, kādu nodokli kam vēl uzlikt un kā iekasēt, par to vēl tērējot prāvas summas. Tad labāk vienkārši pateikt: katram strādājošajam, uzņēmējam vai citviet ienākumus gūstošam cilvēkam, kam nav sociāli maznodrošinātā vai tamlīdzīga statusa, valstij jāsamaksā konkrēta summa. Vienalga, vai to nodēvēt par valsts nodokli, krīzes nodokli, dzimtbūšanas nodokli vai desmito tiesu. Jēga būs tā pati – tikai un vienīgi fiskālā, jo citas jau tāpat esošajā izpildījumā nav.