Hronisks politiskās drosmes trūkums

Ja Rietumu demokrātijās lielākoties jau uzreiz pēc vēlēšanu provizorisko rezultātu uzzināšanas ir skaidrs, kas veidos valdību, tad Latvijā vēl labu laiku pēc vēlēšanām paši politiķi zīlē kafijas biezumos.

Tagad, kad grupēšanās notiek ap mesijām, pēc nacionālās piederības vai pret ienaidnieku, atrast argumentus par vairāk nekā pret partijām ir grūti. Jo īpaši, ja tās pašsarīdījušās cita pret citu, savilkušas sarkanas un rozā līnijas pa labi, pa kreisi, izveidojot labirintu, no kura pašas nevar rast izeju. Dilemma starp koalīciju ar Saskaņas centru (SC) vai Nacionālo apvienību (NA) bija jau pēc 10. Saeimas vēlēšanām, kas tika atstāta neatrisināta. Šoreiz iespējas izvairīties praktiski nav, ja neskaita opciju Zatlera Reformu partijai (ZRP) un Vienotībai ņemt valdībā ZZS. ZRP tādā gadījumā būtu atzinusi ārkārtas vēlēšanu iniciēšanas kļūdu, bet, kā redzam, ar savu kļūdu atzīšanu tai nemaz neso

kas – pat tādos sīkumos kā logo, kur nu vēl nopietnākās lietās kā premjera kandidāta izvēle vai programmatiskie piedāvājumi, piemēram, samazinātās PVN likmes atcelšana.

Izšķiršanās starp SC un NA zatleristiem neko labu nesola – jau tā iekšēji ļodzīgā ZRP attieksmē pret koalīcijas trešo partneri daloties 50:50. Pastāv liela iespēja, ka pēc vienas vai otras izvēles politikā nepieredzējušie un vēl biezu ādu pret kritiku neuzaudzējušie cilvēki neiztur spiedienu. Līdzīga situācija veidojas Vienotībā, kur svaru kausi ir nosliekušies nedaudz izteiktāk: 2/3 pret koalīciju ar SC. Tas gan arī nenozīmē, ka šīs 2/3 ir sajūsmā par koalīciju ar NA, kas nozīmētu liela un ievērojamu sabiedrības daļu pārstāvoša spēka atstāšanu opozīcijā, attiecību iespējamu saasināšanos ar Krieviju, jo īpaši pēc gaidāmās Vladimira Putina atgriešanās Krievijas prezidenta amatā.

Nedēļu pēc vēlēšanām nav lielākas skaidrības par koalīciju kā vēlēšanu naktī, no sarunu maisa vien pabiruši pieteikumi uz ministru posteņiem, par ko varas ņēmēji teicās runāt kā par pēdējiem. Interesanti, ka tie dzirdēti vien no ZRP, Vienotības un SC puses, bet ne no NA. Bet arī te vērojamas principiāli atšķirīgas pieejas. Saskaņa sakās ministrus izraudzīties pamatā no profesionāļu vidus, ievēlētos deputātus atstājot Saeimā, Vienotības premjers Valdis Dombrovskis gluži otrādi – pateicis, ka par ministriem kļūs tie, kas baudījuši vēlētāju uzticību, un izsvītrotie esošie ministri uz amatiem nepretendēs, savukārt zatlerieši, kas iepriekš skandēja par vēlētāju izšķirošo lomu, nu grasās kāpt uz grābekļa, ar kuru pa pieri pamatīgi dabūjusi Vienotība, un tieslietu amatam virzīt partijā lielu ietekmi baudošo, bet vēlēšanās caurkritušo Sandru SondoriKukuli.

Diemžēl ne tuvu tik daudz piedāvājumu kā amatiem nav dzirdēts par darāmajiem darbiem, reformām, ekonomikas piedāvājumu. Un kas to vispār veidos? Vienotība un ZRP divatā runās ekspertu grupā. Interesanti, kā tad tagad ZRP ar Vienotību divatā veidos nākamās valdības programmu, deklarācijas skeletu, kuru visžēlīgi piedāvās akceptēt vieniem vai otriem, oficiāli piedāvājot tiem koalīcijas piedēkļa statusu? Cik stabila būs uz šādiem pamatiem būvēta koalīcija?

ZRP cenšas novelt atbildību uz prezidentu Andri Bērziņu, ar kuru šonedēļ partijas sāks sarunas, Solvita Āboltiņa (Vienotība) aicina nepārspīlēt viņa lomu, tādējādi norādot, ka izvēle starp SC vai NA ņemšanu valdībā būs V. Zatlera atbildība ar visām no tā izrietošajām sekām. Kādēļ gan lai Vienotība atteiktos no Melnā Pētera izvilkšanas no Zatlera rokām, ja tas sadragājis Vienotības pozīcijas, rožaino, vismaz četru gadu valdošo kadenci, laupījis elektorātu un amatus virknei Vienotības līderu un nu draud ar partijas sašķelšanos valdības partneru izvēles dēļ? Nē, mīļais, tu šo putru ievārīji, tu arī streb līdz galam! S. Āboltiņas teiktais, ka prezidents jau neko nelems, nenorādīs, varbūt pat presei neko neteiks, ir gluži vai kā mājiens A. Bērziņam, lai nejaucas, lai Zatlers pats tiek galā. Interesanti gan, ko sarunāt ar A. Bērziņu cer V. Zatlers, kurš izteicies, ka reālas konsultācijas par koalīciju sāktos pēc sarunām ar prezidentu?

Politiskās drosmes trūkuma demonstrācijas turpinās. Tās jau kļuvušas hroniskas – nespēja gadiem īstenot strukturālās reformas, cienīgāku stāju sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem, gadiem auklējoties ar airBaltic vadību un vilcinot lēmumu par aviokompānijas nākotni, tagad – arī par koalīciju. Latvijas politikas nacionālās īpatnības.

Viedokļi

Premjerministre Evika Siliņa atzinusi, ka viņa ar saviem ministriem un Baltijas valstu premjeriem apspriedusi RB būves izbeigšanu un visi secinājuši, ka tāds lēmums dārgi maksāšot Praktiski lēmējiem bija jāizšķiras starp dārgu un nesamaksājami dārgu lēmumu nākotnē. Latvijai dārgais- nozīmētu ES atmaksāt nedaudz vairāk par vienu miljardu EUR vai nākotnē maksāt aptuveni 5 miljardus, lai būvi pabeigtu. Pie pēdējiem vēl būtu jāpieskaita sākotnējais miljards, ja būvi nepabeidz laikā, t.i. 2030. gadā. Eksperti gan saka, ka Latvijai nekādi neesot iespējams iekļauties grafikā un tuvākais varētu būt 2035. gads.

Svarīgākais