Pēc pāris gadu gumijas staipīšanas Saeima beidzot pieņēma grozījumus Krimināllikumā, ieviešot kriminālsodu par partiju nelikumīgu finansēšanu. Nu par partiju nelikumīgu finansēšanu, starpniecību, nelikumīga finansējuma pieņemšanu, izspiešanu atkarībā no apmēra, iesaistīto personu skaita un regularitātes draud rūtaina saule no diviem līdz pat pieciem gadiem, piespiedu darbs, naudas sods no 100 līdz 200 minimālajām mēnešalgām. Sodīt varēs gan kreisās naudas devēju, gan pieņēmēju.
Likumprojekts pa Saeimu malās vairāk nekā divus gadus. Pēc tam, kad ne valdības, ne piecu Saeimas deputātu iesniegtie grozījumi līdz izskatīšanai un pieņemšanai Saeimā nenonāca, tos iesniedza arī Valsts prezidents Valdis Zatlers. Tikai pēc 28. maija lēmuma par Saeimas atlaišanu, tādējādi vēlīno atskārsmi var uzlūkot kā nedaudz vēlāk tapušās Zatlera Reformu partijas (ZRP) kampaņas sastāvdaļu. Grozījumi pieņemti jau pēc 10. Saeimas atlaišanas, tikai apmēram nedēļu pirms jaunās Saeimas vēlēšanām. Ne tādēļ, ka šī Saeima ļoti uztrauktos par to, ka nākamā ne par ko tādu nebalsotu, bet gan cenšoties tiesiskuma «piecgadi veikt četros gados». Saeima lēma lielā vienprātībā, pret balsojot vien Andrim Šķēlem, kam, kārtējo reizi aizejot no politikas (?) vairs nav jādanco pēc Valda Zatlera pūstā tiesiskuma meldiņa. Ņemot vērā lielo sabiedrības atbalstu Saeimas atlaišanai, 10. Saeimas deputāti, kas gandrīz visi kāro iekļūt arī 11. Saeimā, baidās neiekļauties mainstrīmā, jo ne jau nu visas partijas ir tik drošas par visiem saviem ziedotājiem un partijas finanšu lietām.
Naivi būtu domāt, ka, tikai pastiprinot soda mēru, kaite tiks izskausta, tikpat naivi – ka problēmas ar partiju finanšu tīrību ir tikai likvidētajai Tautas partijai vai vēl kādai «oligarha partijai». Personas, kas neizceļas ar turīgumu, bet ziedo paprāvas summas, salīdzinot ar saviem ienākumiem, identificētas ziedojam gan ZRP, gan Saskaņas centram, lielas bažas par partiju finanšu caurspīdīgumu Vienotībā bija arī Pilsoniskajai savienībai, kura to minēja kā kritēriju, kas būtu jāizpilda, partijām apvienojoties. Protams, nevar šīs bažas paust, atbalstot nelikumību pienācīgu nesodīšanu, turklāt no sirds ticu, ka vairākumam cilvēku partijās nav nekāda sakara ar partiju finanšu shēmām, tādēļ saprotama un atbalstāma viņu labā griba.
Kā savulaik atzina KNAB pārstāvji, biroja rīcībā esošie līdzekļi ir par vāju, lai efektīvi apkarotu partiju melnās kases. Jautājums – ja KNAB spēki netiek stiprināti, vai melnās kases apkaros un atklās tikai ar atbildības pastiprināšanu likumā un partiju daļēju finansēšanu no valsts budžeta? Šodienas partiju un sponsoru attiecības ir daudz sarežģītākas, grūtāk identificējamas nekā ieraksts Rēzeknes gaļas kombināta burtnīciņā vai mistiskā stipendiātu poētiskā sarakstā, vai sadalīta naudu pa nelielām čupiņām, kas iedota vairāk vai mazāk zināmiem ziedotājiem. Par šīm shēmām varam tikai nojaust, izpeldot virspusē atsevišķām lietām vai aizdomām: ar savu vārdu neafišēta iesaistīšana kādās uzņēmuma kapitāldaļās, palīdzība priekšvēlēšanu kampaņas plānošanā, kas nav jāuzrāda izdevumu tēriņos apmaiņā pret valsts pasūtījumiem, grūti uzskaitāmās investīcijas deputātu kandidātu individuālajās kampaņās, kādi amatpersonām dāvināti pakalpojumi, lielo parādu noplakšana apmaiņā pret balsojumiem, valsts uzņēmumu ziedojumi mistiskiem fondiem, savu cilvēku iecelšana uzņēmumu valdēs un padomēs, kuri ne tikai kontrolē iestādes pasūtījumus, bet arī ziedo (atpakaļ) partijām...
Neapšaubot nepieciešamību cīnīties pret nelikumīgu partiju finansēšanu, vienlaikus jāraugās, lai netiktu pilnībā nokauta cilvēku vēlme ziedot partijām, kas jau tagad, līdzīgi kā iestāties partijā, lielas daļas sabiedrības acīs nozīmē – sasmērēties. Ja ziedo, tad kaut ko vajag, tad kaut ko shēmo. Izplatītie stāsti par to, kā uzņēmēji un citi ziedotāji, jo īpaši KNAB nedraudzīgajām partijām, pratināti, neveicina šāda veida atbalsta izpausmi plašās tautas masās. Jo vairāk – mums arī nav šādas politiskās vēstures, tradīcijas – savulaik bija tikai obligātās iemaksas, ikmēneša kapeikas komjaunatnei, kompartijai. Varbūt arī no šiem laikiem palikusi vēlme norobežoties.
Kamēr partijas būs mazas, kamēr tās ar darbiem un pastāvīgu politisko kultūru neiegūs sabiedrības uzticību, pastāvēs milzīgā neuzticēšanās partijām kā institūcijām, tikmēr arī cilvēki tām neziedos un uz ziedotājiem skatīsies kā uz potenciāliem noziedzniekiem, tikmēr arī partijas ar likumiem izdabās šādam vēlētāju noskaņojumam, paralēli staigājot pa iemītajām takām, jo nez vai ar valsts finansējumu apetīte uzreiz tiks remdēta. Nevar arī pilnībā pievienoties viedoklim, ka, mazinot tēriņu iespējas, aizliedzot politiskās reklāmas, mazināsies nepieciešamība pēc naudas un automātiski arī nelikumīgā partiju finansēšana. Visiem redzamās reklāmas ar zināmām to izmaksām ir mazāk kaitīgas par neafišētiem mēģinājumiem ietekmēt procesus, vēlētājus, par slēptām reklāmām, administratīvo resursu izmantošanu.
Bet no valsts budžeta saņemto naudu partijas varētu izmantot sabiedrības un pašu partijas biedru politiskajai izglītošanai, kas pašlaik partijām maz rūp – tam varētu naudu pat novirzīt tieši uzreiz, gluži kā sociālās palīdzības naudu uzreiz novirza dzērāju bērniem nepieciešamo pakalpojumu un preču apmaksai, lai nenodzer. Tāpat partijām – kamēr neizārstēsies no atkarības.