Saeima jau labu laiku nespēj izšķirties par grozījumiem Darba likumā attiecībā uz darba devēja tiesībām darba ņēmējiem pieprasīt svešvalodu zināšanas. Ar mērķi «mazināt latviešu valodas lingvistisko diskrimināciju» deputāti sākotnēji noteica, ka darba devējs nedrīkst pieprasīt konkrētas svešvalodas prasmi, ja darba pienākumos neietilpst šīs svešvalodas lietošana.
Pret to, savukārt, iebilda darba devēji, un nu tiek meklēts kompromiss.
Lai cik cēli būtu nolūki, nekā citādi, kā par politiskām direktīvām darbinieku atlasei, iejaukšanos privātajā sektorā, komercdarbībā, to nosaukt nevar. Tas nav tas pats, kas nepieciešamā valsts loma ekonomikas regulācijā, lai nepieļautu galējā liberālisma postošo ietekmi uz atsevišķām sabiedrības struktūrām, valsts sociālo sistēmu, sabalansētu, ilgtspējīgu attīstību, ko mežonīgajā liberālismā nereti gatavi upurēt ātras peļņas tīkotāji. Tas nav tas pats, kas valsts ierobežojumi nolūkā saglabāt konkurenci, līdz ar to veselīgu tirgu. Tas arī nav tas pats, kas prasības nediskriminēt pēc vecuma, dzimuma, tautības pazīmēm. Bet nevar darba ņēmēju diskriminēt pēc prasmēm vai zināšanām, pie kā pieder arī valodu prasmes. Interesanti, kā deputāti iedomājas noteikt, vai darba ņēmējam svešvalodu prasmes darbā ir noderīgas, kā dēļ darba devējs to prasmi var uzskatīt par priekšrocību, vai ne? Pat sētniekam tās var būt priekšrocības, jo viņš taču strādā publiskā vietā, kur var nākties sarunāties ne tikai ar latviešiem vien! Kā politiķi var un drīkst noteikt, kādu cilvēku darba devējam pieņemt darbā? Kā deputāti iecerējuši noteikt, vai svešvalodas prasmes prasības ir vai nav pārspīlētas? Katrs dunduks tagad varēs vērsties tiesā un sūdzēties, ka diskriminēts valodas neprašanas dēļ, ja vēl tā būs krievu valoda, piesauks vēl politisko diskrimināciju. Darba devējiem tas radīs papildu administratīvo slogu un tiesāšanās riskus, kā norādījušas jau vairākas darba devēju, nozaru asociācijas, iecerētā prasība arī pasliktinās viņu konkurētspēju, pasliktinās biznesa vidi.
Saprotama ir prasība mācēt valsts valodu publiskajā sektorā strādājošajiem, bet cita lieta – paģērēt neprasmes. Darba devējam tomēr jādod tiesības pašam izlemt, kas viņam konkrētajā pozīcijā ir labākais darbinieks, ar kādām zināšanām, tostarp valodu. Te nav runa par valsts vērtību nodošanu biznesa interesēs. Nez vai latviešu valodai kaitē vēl kādas citas valodas prasme, bet tās neprasme biznesam gan var kaitēt.
Latviešu valodas stiprināšanai jāatrod vairāk pozitīvo mudinājumu un iespēju, tostarp, piemēram, līdzekļi bezmaksas vai minimālas samaksas valsts valodas apguvei tiem cittautiešiem, kas to vēlas, nevis administratīvi jaucoties uzņēmējdarbībā un apgrūtinot to, vienlaikus plakātu līmenī solot atvieglot uzņēmumu darbību. Turklāt nacionālo pozīciju aizstāvji aizmirst, ka, šādi vēršoties pamatā pret krievu valodas prasmju prasībām, tie vēršas arī pret citu svešvalodu prasmju prasībām, kas mūsdienu biznesa globalizācijā ir vitāli nepieciešamas. Te skatāmas līdzības ar ierobežojumu valsts dibinātajām augstskolām mācīt svešvalodās – baidoties par krievu valodas izplatību augstākajā izglītībā, tiek bremzēts arī augstākās izglītības eksports, kam būtu potenciāls, ieviešot studiju programmas angļu valodā. Arī pašu studentiem tiek liegta iespēja augstā līmenī apgūt svešvalodas, tās nevis mācoties, bet tajās apgūstot atsevišķus priekšmetus.
Lielāka uzmanība turklāt būtu jāpievērš Latvijas iedzīvotāju svešvalodu prasmēm ne tikai augstskolas līmenī, bet jau sākumskolā. Globālajā pasaulē svešvalodu prasmes, turklāt ne tikai vienas, bet vairāku, ir norma. Latvija ir viena no ļoti nedaudzajām Eiropas Savienības valstīm, kur pirmo svešvalodu sāk mācīt tikai 3. klasē. Eiropā valdošā tendence ir svešvalodu apgūt iespējami agrāk – bērnudārzā un jau sākumskolas pirmajā klasē. Tā tas ir, piemēram, Austrijā, Beļģijā, Čehijā, Igaunijā, Somijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā un citviet. Bērnudārzos, kur par atsevišķu samaksu tiek piedāvāts bērniem apgūt angļu valodu, piedāvājums bauda lielu piekrišanu. Pieprasījums ir, valsts piedāvājuma – pagaidām nav. Politiķiem bijušas citas prioritātes, un finansējumu svešvalodas apguvei no 1. klases plānots piešķirt tikai no 2013./2014. mācību gada.
Valsts valodas komisijas 2010. gada dati liecina, ka angļu valodas prasmes ir tikai 14,3% iedzīvotāju, vācu – 7,6%, krievu valodu kā otro valodu zina 43,7%, latviešu valodu kā otro valodu – 20,8% iedzīvotāju. Latviešu valoda kā dzimtā valoda norādīta 58,2%, krievu valoda kā dzimtā – 37,5%.
Savukārt Valodu skolu asociācija šopavasar nāca klajā ar pārbaudēs balstītu atziņu, ka vidusskolu beidzējiem ir salīdzinoši zema svešvalodu prasme, kas samazina Latvijas jauniešu konkurētspēju darba tirgū. Vainojama esot vecā mācīšanas metodika. Arī par to politiķi kopā ar ekspertiem varētu vairāk padomāt – šī būtu viena no pozitīvās programmas sastāvdaļām.