Ārlietu un finanšu ministru viesošanās Saeimas Ārlietu komisijā lieku reizi atklāja to, ka pat pašu ministru kritizētā diskusiju kvalitāte, starpresoriskā sadarbība valdībā nav mainījusies uz labo pusi, arī izdaudzinātās strukturālās reformas nenotiek.
Jau otro reizi divu nedēļu laikā Saeimas Ārlietu komisijai uz pleca raudāja ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, stāstot par to postažu, kas Latviju sagaida, ja Ārlietu ministrijas (ĀM) budžets tiks samazināts no 41 miljona pērn līdz 23 miljoniem nākamgad. Nākšoties slēgt vairākas Latvijas pārstāvniecības ārvalstīs, bet tās visas esot Latvijas ekonomiskajām un politiskajām attiecībām nozīmīgās vietās, ārlietu dienests varot tikt paralizēts. Jau tagad vairāk nekā pusē pārstāvniecību strādājot tikai divi darbinieki: vēstnieks un konsulārais darbinieks. Turpinot samazināt diplomātu skaitu, kuru izauklēšanā valsts ieguldījusi ilgu gadu darbu, Latvija nespēs 2015. gadā sekmīgi pildīt Eiropas Savienības prezidējošās valsts lomu un vadīt aptuveni 300 darba grupu. Vēl virkne skaitļu tika vērti virtenē un starptautiskie pienākumi. Noteikti ne mazsvarīgi, bet mazajam cilvēkam grūti salīdzināmi ar viņa izdzīvošanas spiedīgajām vajadzībām.
Savukārt, ja mērķis bija finanšu ministrs Einārs Repše, domājot, ka viņš saprot tikai ciparus, jāteic, arī te netika šauts pareizajā virzienā. Riekstiņa, Ārlietu komisijas deputātu vietā varētu būt jebkuri citi, varētu apspriest citu tēmu – Repšes teiktais nemainītos. Nav saprotams, kādēļ Repše vispār tērē laiku, skaidrojot budžeta jautājumus. Viņš droši varētu visur atsūtīt audioierakstu, jo neatkarīgi no jautājuma viņš visur kā robots atkārto vienu un to pašu: "Valstij kritiski svarīgi izpildīt starptautiskajiem aizdevējiem solīto programmu. Visiem valdības locekļiem ir viena atbildība par valsts budžeta sastādīšanu. Jābeidz prakse, kad katrs ministrs rūpējas tikai par savu lauciņu. Katrs ministrs var stāstīt, cik kritiska situācija," u.tml. Dīkt E. Repšem kādas atlaides ir lieki, jo īpaši, ja viņš apņēmies jau tā bargos samazinājumus īstenot "ar uzviju". Malacis, Pavļiks Morozovs!
Tā vietā, lai draudētu ar konsulātu slēgšanu, par ko satraucoties uzņēmēji, airBaltic, jo tikšot apgrūtināta vīzu izsniegšana, ĀM vajadzētu ar faktiem parādīt, cik kurā vietā vīzas izsniegtas, kāda no kura konsulāta un citām aktivitātēm ir ekonomiskā atdeve. Pierādot, ka viena lata ieguldījums ārējās attiecībās var nest divus atpakaļ, vienalga, tieši vai netieši. Nav faktu par to, ko Latvija jau zaudējusi, neesot pārstāvēta kādā no valstīm, starptautiskajām organizācijām, ko ieguvusi tur, kur tai bijuši spēcīgi pārstāvji. Kā deputāti pareizi minēja, krīzes laikā, kad valstīs pastiprināti jaušams ekonomiskais protekcionisms, tas jo īpaši svarīgi. Turklāt izrādās, ka ar Ekonomikas ministriju par tās ārvalstu pārstāvniecību apvienošanu, kas lielā mērā dublē ĀM ārējo pārstāvju funkcijas, resoru ministri tikai "pārmijuši vārdus" – spilgts piemērs komunikāciju un reformu trūkumam (skat. sarunu ar ministru).
Visas diskusijas par budžetu, par krīzes pārvarēšanu ne tikai ārlietās, bet arī citās jomās norit kā skriešana pa vāveres riteni: nopietna funkciju analīze, prioritāšu, ilgtermiņa svarīgāko uzdevumu noteikšana un finansējuma pakārtošana tiem nenotiek; diskusijas pēc būtības, iedziļinoties jautājumos, nenotiek; jo finanšu ministrs nedzird, negrib dzirdēt vai nesaprot; jo minētais nenotiek. Amatpersonas bezjēdzīgi tērē laiku, maļot vienu un to pašu, runājot viens otram garām un tikai par cipariem, lai gan krīzes budžeta veidošana būtu bijusi laba iespēja izrevidēt visu valsts saimniecību, kurā atrastos gan daudz lieka, gan daudz nenovērtēta. Restartēt valsti no jauna, kā datoru attīrot no spamiem, vīrusiem, dublētiem un novecojušiem failiem, vecās programmatūras, uzstādot tikai jauno un vajadzīgo, jaunajai situācijai atbilstošo. Tā vietā turpinām tādā pašā garā kā ar budžeta grozījumiem – griežam lineāri un uzspiežam jaunus nodokļus.
Varbūt nevēlēšanās sadarboties neizskatās tik nevainīgi muļķīga, bet norāda uz pašas koalīcijas drīza valdības gala gaidām? n
Saruna pēc Ārlietu komisijas sēdes ar ārlietu ministru Māri Riekstiņu Neatkarīgā: – Jūs runājat pamatā tikai par skaitļiem, par to, kā izpaudīsies finanšu samazināšana. Vai šajā laikā ĀM nebūtu tieši otrādi – jāstiprina valsts pārstāvniecība ārzemēs, jo īpaši ekonomiskā, cenšoties nostiprināties eksporta tirgos?
Māris Riekstiņš (attēlā): – Pēdējos mēnešos no uzņēmējiem jūtam ļoti lielu interesi par sadarbību ar vēstniecībām. Esam palīdzējuši uzņēmējiem, Latvijas Darba devēju konfederācijai, organizējuši vairākus pasākumus. Jau pirms nedēļas komisijai minēju vienu no optimizācijas iespējām: šobrīd ārējā tirdzniecība un ārējās ekonomiskās attiecības ir sadalītas starp divām institūcijām – ĀM un Ekonomikas ministriju (EM). ĀM vairāk koncentrējas uz starpvalstu līgumiem, strīdu risināšanu, palīdzību uzņēmējiem situācijās, kad viņu intereses tiek aizskartas, bet atsevišķus elementus pilda EM ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras starpniecību, kuras darbinieki lielākoties strādā vēstniecības telpās. Manuprāt, nav prātīgi tādai mazai valstij kā Latvija, sevišķi krīzes situācijā, šīs funkcijas dalīt starp divām ministrijām.
– Jūs ar EM esat par to runājuši?
– Esam pārmijuši vārdus par to, kā varētu koordinētāk strādāt. Raugoties uz budžeta situāciju, redzu papildu iespējas šīs funkcijas salikt kopā ĀM, ņemot vērā mūsu infrastruktūru.
– Tieši tās arī būtu tās piesauktās strukturālās reformas, kas, kā pierādās, nenotiek, ja sakāt, ka par to tikai pārmijuši vārdus.
– Bet jebkurā gadījumā tas neatrisinās tās problēmas, kas rodas no esošā finanšu samazinājuma.
– Saprotu, ka lielais ārpolitiskais mērķis nemainās, bet vai nebūtu jāpamaina prioritārie uzdevumi ekonomiskas krīzes, valstu protekcionisma, SVF aizdevuma kontekstā? Varat tos definēt?
– ĀM galvenā uzdevuma vienkāršākais formulējums ir – veidot maksimāli labvēlīgu starptautisko vidi valsts un tās iedzīvotāju interesēs. Tas ietver sevī gan starpvalstu politiskās attiecības, ekonomiskās attiecības, kas, kopš esmu ārlietu ministrs, iezīmētas kā svarīgākās mūsu pārstāvniecībām ārvalstīs. Tā ir aizsardzība saviem pilsoņiem, kas arī ir būtiska funkcija jebkurai suverēnai valstij.
Bet, ja runājam par konkrētiem ekonomiskiem projektiem, varu minēt kaut vai to, ka, pateicoties ĀM, panākts līgums ar ASV par tās karavīru apgādei nepieciešamā ekipējuma, 35000 konteineru pārvešanu uz Afganistānu, izmantojot Rīgas ostu, Latvijas dzelzceļa pakalpojumus.
– Viņi maksā tirgus cenu?
– Protams! Un tur mēs konkurējam ar citām valstīm reģionā un lielā mērā tieši mūsu iniciatīvas dēļ esam panākuši, ka Rīga ir galvenais virziens tamlīdzīgām lietām Ziemeļeiropā.
– Tad pierādiet, ka būs vēl šādas iniciatīvas, ka jūs pelnīsiet, ja nenogriezīs, nevis tikai uzskaitiet potenciāli slēdzamās pārstāvniecības!
– Es jau jums to stāstu!
– Bet iestāstiet to griezējiem!
– Jau mēģināju, bet nekas nemainās.