Liekulīgi būtu noliegt pensiju indeksēšanas priekšvēlēšanu raksturu, bet vēl sliktāk – no personiskās labklājības augstumiem nesaredzēt šā soļa nepieciešamību.
Tiesa, vēl maijā, pirms tapa zināms par ārkārtas vēlēšanām, labklājības ministre Ilona Jurševska (ZZS) apšaubīja iespēju indeksēt pensijas. Tagad viņa piekrīt ZZS Saeimas frakcijas deputātiem, kas virza priekšlikumus par pensiju indeksēšanu šā gada rudenī. Pēc tam, kad pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmuma par Saeimas atlaišanas rosināšanu sākās priekšvēlēšanu aģitācija, Saeimas kuluāros bija dzirdamas versijas, ka Vienotības antioligarhu un superatklātības populismam ZZS likšot pretī sociālo jautājumu cilāšanu. Katram savs priekšvēlēšanu jājamzirdziņš. Sēkla var uzdīgt tikai auglīgā augsnē, tāpēc loģiski ir tās meklējumu centieni.
Pēdējo reizi pensijas indeksēja 2008. gada oktobrī. Toreiz slieksnis bija 225 lati, tagad – 165 (kopā ar stāža piemaksām ap 180). Pensiju indeksācija tika iesaldēta līdz 2013. gadam. Var jau pārmest šā valdības lēmuma «uzmešanu», taču tikpat labi – tās solījumu nepildīšanu, iesaldējot pensiju indeksēšanu no 2009. gada 1. janvāra, kad valdība vienlaikus solīja indeksāciju atsākt no 2010. gada janvāra, ņemot vērā inflāciju. Krīzes laikā iesaldēšanu attaisnoja ne tikai ar budžeta konsolidācijas nepieciešamību, bet arī ar deflāciju, kuras laikā, indeksējot pensijas, nozīmētu tās samazināt. Tagad konsolidācijas nepieciešamība paliek, tiesa, vairs ne tik lielā apjomā, bet deflāciju nomainījusi sāpīga inflācija, kura lielā mērā ir pašas valdības izvēlētās nodokļu politikas sekas. Neindeksēt pensijas nozīmētu turpināt krīzes smaguma iznešanu uz nabadzīgāko pleciem, ko augstākās varas amatpersonas solījušās turpmāk vairs nedarīt.
Tāpat kā virknei politiķu, kas bija gatavi atteikties no ģimenes valsts pabalsta, astoņi lati ir «nekas», arī apmēram četri lati, ko iegūtu mazo pensiju saņēmēji līdz ar indeksāciju, politiķiem, kas saņem vidēji tūkstoš latu mēnesī, droši vien ir «nekas». Vairākumam pensionāru, kam pēc mitekļa un medikamentu izdevumu segšanas pāri paliek vien graši, šie četri lati ir kaut kas. Pensionāru pāris vēl var galus savilkt, bet to daudz grūtāk vai neiespējami ir vientuļajiem pensionāriem, kuru ir daudz, jo īpaši sievietes, ņemot vērā vīriešu īsāko dzīves ilgumu. Pensionāriem arī atšķirībā no jaunajiem nav tādu piepelnīšanās iespēju tepat vai ārvalstīs. Protams, ar četriem latiem neatrisinās parādu vai nabadzības problēmas, demogrāfijas un iedzīvotāju skaita samazināšanās radītās ekonomiskās sekas un ietekmi uz to pašu pensiju sistēmu, bet ciniska būtu arī attieksme: ja jau nevaram normālu pensiju samaksāt, tad nav jēgas arī to kaut nedaudz paaugstināt!
Vienotību, kas vienīgā pēdējā Saeimas sēdē nobalsoja pret likumprojekta nodošanu komisijām (formāli – atturējās), kas līdz ar pāris citiem speciālo pensiju jautājumiem paredzēja arī pensiju indeksāciju, grūtā situācijā nostāda fakts, ka indeksēšanai nepieciešamo finansējumu iesniedzēji ir atraduši. Un visai simboliski – no nestrādājošajiem strādājušajiem, t.i., no ievērojamā pārpalikuma bezdarbnieku pabalsta budžetā. Tipiski Latvijas sabiedrībai kārtējo reizi tiek rīdītas dažādas sabiedrības grupas, mēģinot norādīt uz līdzekļu trūkumu ģimenes valsts pabalstu turpināšanai. Līdzīgi, kad runāja par bērnu pabalstiem, norādīja uz mazajām pensijām, zemajām algām un bezdarbnieku nedienām, neraugoties uz dažādo izmaksu avotu. Finanšu ministrijas (FM) parlamentārā sekretāre Ilze Viņķele (Vienotība) pat piesauca «starptautisko kontekstu», kas jāņem vērā: ASV ekonomiku, kas «karājas mata galā, riskus Itālijā un Īrijā», arī kopējo valsts budžeta deficītu, tādēļ šī atrastā nauda nav «automātiski jānotērē». Varēja jau vēl atklātāk teikt, ka nauda nav jāizsviež, līdzīgi kā finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) savulaik izteicās par cilvēkiem, ar kuriem valsts nevar auklēties un kurus nevar aizturēt. Ja tomēr palūkojamies uz šo «starptautisko kontekstu» absolūtos skaitļos, Īrijā, Itālijā, līdzīgi kā finanšu krīzes nomāktajā Grieķijā, vidējā vecuma pensija ir vairāk nekā trīs reizes lielāka. Vēl varētu arī atgādināt Eiropas Parlamenta Reģionu komitejas atzinumu «ceļā uz pienācīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām» šā gada sākumā, kura «uzsver, ka, veicot budžeta konsolidāciju, jāņem vērā dalībvalstu pienākums nodrošināt saviem iedzīvotājiem pienācīgu dzīves līmeni pēc pensionēšanās». Protams, pensiju indeksācija šajā, visticamāk, vēlēšanu gadā nevar būt no kopējās pensiju reformas un sistēmas ilgtermiņa attīstības atrauta vienreizēja akcija vai arī otrādi – ilgtermiņā nesamaksājamus paaugstinājumus paģēroša laika bumba.
Bet, līdzīgi kā I. Viņķele aicināja pensiju indeksāciju skatīt kompleksi, tā arī pati FM varētu uz lietu palūkoties kompleksāk, piemēram, nopietnāk pievēršoties nodokļu iekasēšanai, kontrabandas un ēnu ekonomikas mazināšanai, par kuru apjomiem pastāvīgi parādās neglaimojošas ziņas. Arī neiekasētais sociālais nodoklis, kā norādījusi Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS) Latvijas Radio, sasniedzis 130 miljonus latu, un vairāk nekā 100 miljoni latu maternitātes, paternitātes, dzemdību atvaļinājuma naudas tiek izmaksātas personām, par kurām šis nodoklis reāli nav samaksāts, vien darba devējs uzrādījis, ka samaksāta noteikta apjoma alga.
Taču vienas problēmas nerisināšanu nevar attaisnot ar citu problēmu esamību un to risināšanas nespēju.