Par to, ka eksprezidents Valdis Zatlers iegājis Latvijas politikas vēsturē vairāk nekā tikai ar ierakstu «Latvijas Valsts prezidents», šaubu nav. Nebijusi atjaunotās Latvijas vēsturē ir gan prezidenta nepārvēlēšana otrajam termiņam, gan, protams, V. Zatlera «rīkojums nr. 2». Nu šo uzskaitījumu papildina viņa vārda iekļaušana partijas nosaukumā. Zatlera Reformu partija (ZRP).
Līdz šim šādu zīmogu nebija atļāvies neviens politiskais spēks, lai arī neformāli virkne partiju dēvētas to līderu vārdā: Bojāra, Šķēles, Repšes, Čevera, Šlesera partija... Īpašs gadījums bija Zīgerista partija, kura vienīgā Zīgerista vārdu atļāvās ierakstīt iekavās, bet kautrīgāk nekā V. Zatlers – aiz partijas nosaukuma Tautas kustība Latvijai. Abas gan vēl pāragri salīdzināt, jo partijas vēl nav, ir tikai V. Zatlera vārds, kura celtspēja var izrādīties pārvērtēta, ir nosaukums un ļoti vispārīgi 10 punkti, kam būtu jākalpo par partijas ideoloģisko bāzi.
Vajagot mazu un vienkāršu valsts pārvaldi, sludināts vienā no punktiem. Tādu viņam kā premjera amata kandidāts reiz piedāvāja Edgars Zalāns, bet viņš izvēlējās Valdi Dombrovski, no kura arī laika gaitā pietiekami stingri neprasīja reformu īstenošanu. Tādējādi ZRP izveidi varētu uztvert kā pretstatu tam, par ko daudz runāja, bet nedarīja V. Dombrovskis. Kā pretpolu Vienotībai. Arī citi izteikumi tēmē uz Vienotības nišu – taisnīgums, godīgums, antioligarhija, pretkorupcija... Vai Zatlera partijas mērķis ir izkonkurēt tieši Vienotību? Ne velti abas jau sākušas sīkmanīgas publiskas vārdu kaujas.
ZRP īstenošot ātru tiesu varu. Neba izklaides pēc rindas tiesās ilgst gadu, divus, tiesāšanās vēl tikpat. Jautājums ir par lieliem resursiem – tiesnešu skaitu, telpām un atbilstoša aprīkojuma pieejamību, izmeklēšanas ilgumu, prokuroru, izmeklētāju skaitu, atalgojumu, pašu sistēmu, kas pieļauj tiesāšanos par sīkumiem trīs instancēs, kas esot demokrātiski.
Un kas domāts ar patstāvīgu lemšanu par savu un bērnu labklājību un veselības aprūpi? Pāreja uz pilnībā liberālo modeli, kad šos pakalpojumus saņem tikai par maksu, kas, kā postulē partijas pirmais punkts, ir «vienādi spēles noteikumi visiem, bez izņēmuma»? Jau tā pārāk vēlu Latvija saprata mežonīgā, straujā liberālisma ieviešanas kļūdas pēc neatkarības atjaunošanas ar prihvatizāciju, bērnudārzu likvidēšanu u. tml.
Arī par «vienādiem noteikumiem Latvijas zemniekiem un uzņēmējiem gan Latvijā, gan Eiropā» pilnām mutēm runāja praktiski visas partijas pirms 10. Saeimas vēlēšanām, arī iepriekš un runā joprojām, bet praksē redzam, ka čiks no tā vien sanācis. Kāds brīnumlīdzeklis būs ZRP rīcībā, lai viņiem tas izdotos? Bet tie, līdzīgi kā virkne sabiedrībai aktuālu ekonomisku, izglītības, demogrāfijas jautājumu, var izrādīties labi ja otršķirīgi, jo galvenais taču būs apkarot oligarhus. Un atgādināt par prezidenta «rīkojumu nr. 2», cenšoties glorificēt tā izdevēju. Partijas komanda netiek minēta, arī partijas mājaslapā vienīgā ilustrācija – V. Zatlera ģīmetne. Ar to pietiek. Vāji centieni veidot personības kultu? Lai tas izveidotos, nepietiek ar vārda ekspluatāciju vien. Jābūt pašai personībai, harismai, kuras, kā norādījuši politologi, V. Zatleram trūkst. Arī uz jaunā Valsts prezidenta Andra Bērziņa minimālisma stila fona (nerīkot inaugurācijas balli, iespējams, atteikties no Jūrmalas rezidences, prezidenta algas ziedošana labdarībai, kundzes atturība) ziņas, kas izskan līdz ar V. Zatlera prezidentūras noslēgumu par sociālajām un reprezentatīvajām garantijām eksprezidenta dzīvesbiedrei, par nespēju piemeklēt vien Zatleru pāri apmierinošu dzīvokli, nav laba sēkla prezidenta personības kulta veidošanai. Attieksme pret V. Zatleru kā politiķi ir tikpat polāra, kāda bija pret Einaru Repši, viņam piesakoties politikā. Situācija ir līdzīga arī tajā ziņā, ka abi nokāpj no aizsargāta un apsargāta stikla kalna reālajā, netīrajā politikā. E. Repše sāka ar lielu uzticības kredītu, beidza savu karjeru kā viens no nepopulārākajiem politiķiem, reitingos noslīdot līdzās Andrim Šķēlem un Aināram Šleseram. Arī Jaunais laiks savulaik veidojās kā izteikta viena cilvēka – E. Repšes – partija. ZRP uzstādījumi pagaidām gan vairāk atgādina viņa komandas plānotās stratēģijas, SAK secinājumus, arī nostāsti par suflieru spēcīgo lomu nez vai ļaus V. Zatlera personības spozmei noturēties zenītā arī reālajā partijas veidošanas un priekšvēlēšanu cīņā. E. Repše šodien vairs nav nedz JL, nedz Vienotībā. Ko tad, ja V. Zatlers arī aiziet no politikas, neguvis pietiekamu varu vai, gluži otrādi, izbaudījis tās rūgtumu?
Nav arī saprotams, vai partijas nosaukumā piederības vārds «Zatlera» attiecas uz reformām vai partiju. Vai tās ir Zatlera reformas vai Zatlera partija? Vai abi? Personības kultu veidošanā parasti tiek laisti klajā glaimi, propaganda, tie biežāk raksturīgi diktatūrām, mazattīstītām valstīm un sabiedrībām, bet gadās visādi. Pagaidām gan jūtama izteiktāka orientēšanās uz lētās propagandas plašpatēriņu ar plakātiskiem lozungiem, partijas nosaukumu (lai pēdējam muļķim būtu skaidrs, kas tā par partiju!), kā arī partijas dibināšanu tieši referenduma dienā par Saeimas atlaišanu. Acīmredzot redz pietiekami plašu nišu.