Lai gan tūkstošiem cilvēku ar nepacietību gaida Satversmes tiesas (ST) spriedumu strādājošo pensionāru ierobežošanas lietā, valsts varas pārstāvji nesteidz palīdzēt viest lietā skaidrību. Ļoti iespējams, apzināti.
Līdz ar budžeta grozījumiem, kas tika sperti ārā uzreiz pēc pašvaldību, Eiroparlamenta vēlēšanām, vecuma pensionāriem pensijas tika samazinātas par 10%, strādājošajiem pensionāriem par 70% – neatkarīgi no tā, kāds pieprasījums pēc viņa darba ir tirgū, cik kvalitatīvi aizvietojami vai neaizvietojami viņi ir. Protams, bezdarba apstākļos tukšas vietas nestāv, taču ne visur tajās gadu gaitā gūto pieredzi spēj aizstāt jauno kadru muskuļi un diplomi, lai arī labās skolās gūti. Tūkstošiem strādājošo pensionāru bija spiesti pieņemt pēkšņu, iepriekš neplānotu lēmumu – no 1. jūlija pāragri doties atpūtā, jo liet sviedrus par 20, 30, 40 latiem vai pat saņemt vēl mazāk, nekā nestrādājot, daudzi tomēr nevēlējās. Vienlaikus medijos un privātās sarunās netika slēpts, ka daļa palikuši strādāt neoficiāli, daļa noformēti uz bērnu, radinieku, draugu vārda, turpina strādāt. Daļa aizgāja, samierinoties ar varas diktātu, daļa – cerībā, ka ST iespējami drīz novērsīs šo netaisnību un viņi varēs atkal legāli strādāt un pelnīt sev lielāku pensiju, būt sociāli aktīvi.
Pensionāri burtiski apbēra ST ar iesniegumiem – iesniegumu būtu vēl vairāk par 9000, ja ST publiski neaicinātu pārstāt tos sniegt, lai nepārslogotu tiesu un nekavētu lietas sagatavošanu izskatīšanai. 18. jūlijā ST ierosināja lietu, sagatavošanas termiņu nosakot 17. oktobri. Kā zibens no skaidrām debesīm nāca paziņojums, ka tas pagarināts par mēnesi, jo vairākas valsts institūcijas vēl nav sniegušas atbildes uz ST jautājumiem. Zinot, ka jau pāris dienu pirms noteiktā termiņa tiesnesim jāuzraksta ziņojums, balstoties uz pilnu informāciju, valdība tikai otrdien skatīja Ministru kabineta atbildes raksta projektu ST. Ne pirmo reizi, jo ST bija spiesta informāciju pieprasīt, to precizēt, argumentēt vairākkārt.
Jautāta, vai nav novērota apzināta vilcināšanās atbilžu sniegšanā, ST priekšsēdētāja palīdze Līna Kovaļevska diplomātiski teic, ka nevar uz to atbildēt nedz apstiprinoši, ne noliedzoši. Par to neesot runāts, turklāt valsts institūcijas varot saprast, jo informācija ir specifiska un prasa nopietnu argumentāciju.
Jā, lietas sagatavošanas laika pagarināšana nav ārkārtēja prakse. Bet, zinot šā jautājuma sabiedrisko nozīmīgumu, jāteic, ka šoreiz gan vajadzēja pacensties labāk. Bet varbūt tieši otrādi – vara jau ir pacentusies, lai lietu novilcinātu?
Ja tiktu ievēroti iepriekš noteiktie termiņi, ST varētu paspēt spriedumu pasludināt jau novembra beigās, vēlākais, decembra sākumā, kas nozīmētu to, ka valdība, Saeima, skatot 2010. gada budžetu, paspētu tajā iestrādāt nepieciešamās izmaiņas, kas saistītas ar tiesas sprieduma izpildi, ja tā prasītu atcelt esošo normu. Kā zinām, vienā naktī ne to vien iespējams likumos ielabot. Tagad izskatās, ka arī viss pārējais kļūdu labošanas process "netīšām" ieilgs.
Par to, ka ierobežojumu atcelšanas iespējamība ir ļoti liela, liecina ne tikai ST jau reiz spriestais strādājošo pensionāru lietā, bet arī varas agresija un nekorektie izteikumi pēc lietas ierosināšanas, ko ST priekšsēdētājs jau atzina par spiedienu. Un to atļaujas cilvēks, kas pats bijis tieslietu ministrs (Solvita Āboltiņa) – pirms lietas izskatīšanas publiski pateikt: ja ST liks pensionāriem atmaksāt naudu, kas iegūta no pensiju samazināšanas, valsts bankrotēs! Tādējādi tiek pārkāpts nerakstītais likums par politiskās varas neiejaukšanos tiesas lietās un rakstītais par varas dalīšanu; tas liecina, ka argumenti un tiesiskums tiek aizstāti ar draudiem. Arī Labklājības ministrija atbildē ST nevis argumentē paša lēmuma pareizību, bet taisnojas par to, ka laba likuma izstrādei neesot bijis laika – "ierobežotā laika dēļ nebija iespējams rast alternatīvas izejas, lai nesamazinātu pensijas", savukārt Saeimas juridiskais birojs taisnojies – tas jau brīdinājis Saeimu, ka normas nav taisnīgas.
Gadījumā, ja vilcināšanās nav ļaunprātīga un apzināta, situācija tik un tā varai neglaimo, jo atklāj tās mazspēju jeb, kā to skaisti mēdz dēvēt, "administratīvās kapacitātes trūkumu", no kuras tieši cietīs tūkstošiem cilvēku, vēl mēnešiem gaidot varas kļūdu labošanu. Sīkums cilvēcisko traģēdiju lielumā.