«Esmu gatavs kopā ar Saeimas deputātiem pilnveidot mūsu valsts pamatlikumu,» – vēl tikai pirms mēneša solīja Valsts prezidents Valdis Zatlers savā runā Latvijas Universitātē. «Apsveica» to, ka «vairāki politiskie spēki ir gatavi apspriest Saeimā, sabiedrībā un ekspertu lokā» Valsts prezidenta vēlēšanu sistēmas maiņu. Pēc neilga laika «apsveica Saeimu» ar tās atlaišanu.
Šis un virkne citu solījumu, izvirzītās prioritātes jau kļuva sekundāras, to vietā prezidents pēkšņi atklāja visa ļaunuma sakni – demokrātiju nozagušos oligarhus, kas acīmredzot traucē arī V. Zatleru apstiprināt uz otro termiņu. Bet, vai demokrātija netiek ievainota arī, veicinot raganu medības?
2007. gadā Saeimu viņš neatlaida, jo, citastarp, «nebija parlamentārās krīzes» un «nebija kvalitatīva alternatīva politiskā piedāvājuma». Vai šodien ir? Nav nedz viena, nedz otra. Prezidents sacīja, ka nespēju nodrošināt ilgtspējīgu politiku ietekmē biežās valdību maiņas. Ar savu lēmumu viņš sekmē tieši to! Esot jāpalielina vēlēšanu apgabalu skaits, jāsakārto pirmsreferendumu aģitācijas tiesiskais regulējums. Nepaspēja sakārtot, bet steidzina jaunas vēlēšanas un referendumu nesakārtotajā sistēmā. 2009. gadā Saeimu neatlaida, jo «bija svarīgi, lai Saeima kopā ar valdību strādātu un īstenotu valsts budžeta izdevumu samazināšanas pasākumus. Šodien šie argumenti vairs neder? Tāpat kā solījums, stājoties amatā, ievērot «neitralitāti pret jebkuru no politiskajiem spēkiem»? Vai prezidenta vārdiem ir tikai mēnesi ilgs noilgums?
Kas vēl mainījies kopš prezidenta sestdienas paziņojuma, kas var mainīt atbalstu kandidātiem? V. Zatlers arvien skaidrāk runā par Saskaņas ņemšanu valdībā, medījot viņu izšķirīgās balsis. Saskaņa saprot, ka ar tādu Vienotību, kāda tā pagaidām ir, tai vara nespīd –Pilsoniskā savienība ir šķērslis, bet Vienotībai ar Saskaņu bez pilsoniskajiem balsu valdībai nepietiek. Saskaņa arī neies kopā ar Nacionālo apvienību, bet pārējām izvēlēm ir oligarhu birkas. Citai valdībai nav variantu. Tādēļ Saskaņai lielākas jukas un pārmaiņas kā pīlei ūdens, tai arī nav jāuztraucas par būtisku atbalsta mazināšanos ārkārtas vēlēšanās. Tās elektorātu jaunā situācija nemazina un, pretēji vēlēšanu uzvarētājiem – Vienotībai, kas nodeldējusi uzticības kredītu, Saskaņas reitings ir audzis. Arī ZZS elektorāts ir visai stabils, lielāks uztraukums būtu PLL, kas jau tagad Saeimā tika pa adatas aci. Redzot lielāko risku zaudēt ietekmi, saprotama Vienotības publiskā solidarizēšanās ar V. Zatleru caur sakostiem zobiem, premjera piedziedāšana par oligarhu ietekmi valdībā un Saeimā. Taču drīzāk nevis kā tagadējam prezidentam ar minēto argumentu bāzi, kurai pilnībā paši nepiekrīt, bet V. Zatleram kā nākamajam partijas līderim.
Nepilnas nedēļas laikā arī no otra prezidenta amata kandidāta – Andra Bērziņa – skapja izvilkti skeleti par paņemtu struktūrfondu naudu, kas, iespējams, nav izmantota atbilstoši mērķim. A. Bērziņu prezidenta paziņojuma kontekstā arī vērtē savādāk – kā sodāmo oligarhu līdzgaitnieku, neraugoties uz viņa formālo bezpartijiskumu. Bet ir viena atšķirība – A. Bērziņam nav tik būtiski, vai viņu ievēlēs vai ne, atšķirībā no V. Zatlera, kurš iet uz pilnu banku.
Diemžēl kopš sestdienas attieksmi pret kandidātu jo mazāk noteiks paša kandidāta kvalitātes, bet vairāk – potenciālās tālāko notikumu un partijiskā un dažam varbūt arī personiskā izdevīguma kalkulācijas. Iespējams, ka to rezultātā vārdi And the winner is... šodien nemaz neskanēs.