Pirmais iespaids, ka nu tik tauta pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera mudinājuma ar mēslu dakšām metīsies padzīt nīsto Saeimu, var izrādīties maldīgs. Šobrīd gan nevar arī apgalvot, ka 10. Saeimai referendumā izdotos noturēties, bet tikpat droši nevar apgalvot arī pretējo. Līdz referendumam, 23. jūlijam, vēl var parādīties virkne faktoru, kas tā rezultātu var nosvērt uz vienu vai otru pusi.
Vispirms jāpiezīmē, ka jūsma par V. Zatlera lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu nemaz nav tik liela, kā varētu sākotnēji šķist, par sabiedrības viedokli spriežot pārsvarā no twitter, delfi un citu portālu komentētāju auditorijas. Arvien vairāk dažādās sociālajās grupās nākas dzirdēt viedokli, ko vienkāršojot var reducēt šādi: oligarhi politikā nav vēlami, Saeima un valdība nav bijusi tautai tā draudzīgākā, bet arī prezidenta lēmums nav pareizais situācijas risinājums, pieņemts aizdomīgā kontekstā un jaunas vēlēšanas situāciju būtiski nemainīs. Jautājums, protams, cik tamlīdzīgi domājoši cilvēki būs motivēti arī aiziet uz referendumu un nobalsot pret Saeimas atlaišanu. Motivētāki šādos brīžos parasti ir atriebības kārie, radikālāk noskaņotie un tie, kuru sūtība ir peldēt pa straumi. Lai nobalsotu pret Saeimas atlaišanu, jābūt dziļākai, savai argumentācijai, nevis tikai emocionālai nepatikai.
Taču līdz referendumam vēl ir pietiekami laika, lai pirmā iespaida putas pārvērstu argumentu bāzē gan Saeimas atlaišanas atbalstītājiem, gan pretiniekiem. Pirmkārt, lēmumu var ietekmēt tas, kas tiks ievēlēts par prezidentu, ne tikai – vai tas būs vai nebūs V. Zatlers. Ja, piemēram, amatā tiktu ievēlēta eksprezidente Vaira VīķeFreiberga, daļu vēlētāju tas nomierinātu un pārliecinātu, ka šī Saeima nav tik zemē metama. Eksprezidentei cienītāju netrūkst joprojām. Ja rīt pirmajā kārtā netiek ievēlēts nedz V. Zatlers, nedz Andris Bērziņš, laika līdz otrajai kārtai vēl pietiekami, lai uzrunātu solīdus kandidātus. Citādus šajā situācijā nemaz nevar atļauties.
Otrkārt, būtiski būs, kādi jauni politiskie pieteikumi līdz referendumam parādīsies. Kāri pēc jauniem politiķiem var uzdzīt jaunas partijas veidošanās pieteikums vēl līdz referendumam ar spilgtiem līderiem priekšgalā, piemēram, Ingunu Sudrabu, kas ir visai reāla iespēja. Ne mazāk iespējama ir Jāņa Maizīša, paša Valda Zatlera pieteikšanās partejiskajā politikā, jautājums vienīgi, vai veidojot jaunu spēku vai pieslienoties kādai partijai, piemēram, Pilsoniskajai savienībai, kas nealkst krist Vienotības apkampienos.
Treškārt, jautājums, kādus faktus par esošajiem politiķiem atklāj tiesībsargājošās iestādes.
Ceturtkārt, kādus lēmumus (ultrapopulārus vai supernepopulārus) šajā starplaikā pieņem Saeima, valdība, varbūt beidzot arī maina vēlēšanu sistēmu, kaut vai prezidenta ievēlēšanu, kas gan parasti nav tik ātri izdarāms. Tikai solījumi var neiet cauri.
Piektkārt, kā esošā Saeima komunicē par jaunas Saeimas nepieciešamību. Vai jau sāk priekšvēlēšanu kampaņu partijas atsevišķi, viena otru ēdot, vai solidarizējas un mēģina rast pragmatiskus argumentus. Visi kopā, arī ar valdību un Valdi Dombrovski. Bet tas nez vai notiks, pirmie varētu izlēkt pilsoniskie. Arī partiju kampaņu raksturs var pasvārstīt izvēli, bet tur piarščikiem rūpīgi jākalkulē ieguvumi un zaudējumi. Vienus partiju savstarpējā populistiskā plūkšanās var aizkaitināt, un tāpēc viņi emocionāli nobalso pret Saeimu – pret politiku kā tādu, bet citi racionāli var izprātot, ka Saeimas atlaišana šo darbiem tukšo un vārdiem nebaudāmo zemās kvalitātes teātri tikai paildzina. Turklāt šoreiz, naudas trūkuma un steigas apstākļos tas varētu būt īpaši nebaudāms – pārdomātas kampaņas, reklāmu trūkumu var aizstāt superpopulisms.
Sestkārt, jautājums, ko teiks aizdevēji, kā reaģēs tirgus, ekonomika. Pirmajām emocijām noplokot, racionāliem argumentiem ir iespēja tapt sadzirdētiem, lai gan ne vienmēr patiesība, jo īpaši no diplomātiskajiem avotiem, mēdz tā izspraukties virs zemes, kā gadījās Lietuvas vēstniekam Latvijā Antantam Vaļonim, kas Saeimas atlaišanu nodēvēja par prezidenta politisko atriebību, par ko dabūja brāzienu.
Nedz sabiedrība, nedz vēlēšanu nosacījumi, nedz politiskā kultūra kopš 10. Saeimas ievēlēšanas nav būtiski mainījusies, lai pēc pāris mēnešiem mēs ievēlētu citādāku Saeimu. Jo šī nav tautas iniciēta revolūcija, nav jaunizveidota partija vai kustība, kas gāzusi esošo varu, bet ir prezidenta lēmums, kuram ir lielāks vai mazāks atbalsts, bet nedz viena, nedz otra grupa automātiski nepārtop par tās vai citas partijas elektorātu, ja vien pats V. Zatlers nekļūst par partijas līderi. Darīšanas vietā būs vien ļembasts. Un, ja arī nākamā Saeima nepatiks, kā tas ierasts, atkal atlaidīs un gaidīs Laimes lāci?