Pēdējā Valsts prezidenta amata kandidātu iesniegšanas dienā, 24. maijā, skaidrs ir tikai tas, ka 2. jūnijā deputāti izdarīs izvēli starp esošo prezidentu Valdi Zatleru un ZZS frakcijas bezpartijisko deputātu eksbaņķieri Andri Bērziņu.
Taču garantijas kāda ievēlēšanai joprojām nav. Kārtis ir Saskaņas rokās, kas intrigu ievilks līdz pēdējam brīdim, bet nav izslēgts, ka arī kādi deputāti no Valdi Zatleru izvirzījušajām frakcijām Vienotības un Par labu Latviju (PLL) nenobalso par esošo prezidentu.
Otrs kandidāts Andris Bērziņš parādījās brīdī, kad publiski paustais atbalsts Zatleram nozīmēja drošu viņa pārvēlēšanu amatā. Taču bažas palika, un Zatlers aktīvi izvērsa gan priekšvēlēšanu kampaņu, gan balsu vākšanu aizkulisēs. Neoficiāla informācija liecina, ka tieši Zatlera raušanās pie varas uzdzinusi cemmi eksbaņķierim, kurš pats pieteicies kandidēt un radis piecu deputātu atbalstu šīs vēlmes oficiālajai noformēšanai. Tas, ka Bērziņš vēl nav paspējis satapināt savu programmu un sarunās ar medijiem viņam nebija atbilžu uz daudziem jautājumiem, liecina par pēkšņu rīcību, nevis ilgstoši kaldinātu plānu.
Andra Bērziņa parādīšanās deva izvēles iespēju ne vien zemsaviešiem, bet arī citu frakciju deputātiem, kas par Zatleru nebija sajūsmā, bet alternatīvas trūkuma dēļ par viņu varbūt arī nobalsotu. Tas nenozīmē, ka viņi būtu Bērziņa fani, bet vieš cerības, ka pēc pirmās kārtas neveiksmes tiks meklēts kāds cits kandidāts. Varbūt pat jau atrasts, bet nevēlas kļūt par Zatlera klupinātāju. Startēt notīrītā laukumā ir cita lieta. Opozīcija, īpaši PLL, kuras sastāvā esošā Tautas partija savulaik Zatleru «izvilka», bet kurš pēc tam tautpartijniekus un tā kandidātus dažādiem amatiem pazemoja, varētu par Zatleru nenobalsot. No otras puses, tā nebūtu ieinteresēta, ka otrajā kārtā tiktu ievēlēts kāda koalīcijas partnera cilvēks. Ievēlēt Zatleru tikai otrajā kārtā arī būtu sava veida pazemojums un mandāta mazināšana.
Viena no baumām – par Saeimas un Vienotības priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas nominēšanu, ko varētu atbalstīt, piemēram, Saskaņa, lai palielinātu spriedzi gan Vienotības iekšienē, gan koalīcijas attiecībās, gan cīņā par jaunajiem amatiem. Tie, kas spriedelē, ka Saskaņai vajadzētu nobalsot par stabilitāti, gan neatbild, kāds Saskaņai no tā labums. Ja nu vienīgi cerība, ka Vienotības ripošana no kalna lejā tāpat ir neizbēgama un tā pati uzmetīs sev varas smagumu uz kājām, pie viena galīgi saplēšoties ar Pilsonisko savienību. Bet Āboltiņas ievēlēšana šo procesu varētu krietni pasteidzināt. Kā izteicās kāds politiķis, tad «ar Vienotību būtu cauri».
Šajās shēmās un baumās pazūd jautājums: vai otra kandidāta parādīšanās ir pozitīva vai negatīva parādība? Atbilde nav melnbaltās krāsās zīmējama. Ja ņem vērā valdošo attieksmi pret Zatleru kā mazāko ļaunumu un ja viņa pārvēlēšanas nepieļāvējiem ir vēlme vietā dabūt lielāko labumu, tad šāda rīcība ir apsveicama. Bet kas tālāk? Kāda programma ir Bērziņam, kādas priekšvēlēšanu diskusijas notiek, kādas shēmas sāk darboties utt.
Esošo procesu gan nav par ko slavēt. Vai likumdevēji jau iepriekš apzināti atstāja tik īsu laiku – apmēram nedēļu starp prezidenta kandidātu izvirzīšanu un vēlēšanām, lai varētu spēlēt savas spēles? Ja šis starplaiks būtu, piemēram, vismaz mēnesis vai vairāk, kandidāti neizvairītos no salīdzinošas vērtēšanas un saturīgām savstarpējām tiešām un netiešām diskusijām, kā pašslavinošo monologu dominancē acīmredzami trūka.
Ja Zatleru neievēlē pirmajā kārtā, viņam nez vai būtu piedienīgi kandidēt vēlreiz, jo pirmais balsojums būtībā ir balsojums par vai pret viņu. Bērziņš gan to varētu atļauties, ja vēl būtu tāda vēlme. Un tad arī citas Saeimā pārstāvētās partijas varētu piedāvāt savus kandidātus, apzinoties, ka pirmajai kārtai pamatā ir nevis ievēlēšanas, bet atsijāšanas funkcija. Sabiedrība savukārt jau būs tā pārdegusi ar prezidenta gaidīšanas svētkiem, kas ilgst jau vairāk nekā gadu, ka tā uz procesu reaģēs tikpat vienaldzīgi kā uz kārtējo nodokļu nastas uzkraušanu, sak, papukstēsim, bet ar attieksmi – pārdzīvosim!
Spekulāciju un baumu kā mežā koku, kādu no tām pieņemt par aksiomu nozīmētu sevi necienīt. Aplami būtu domāt, ka līdz ar Bērziņa ievēlēšanu tiktu mainīta valdība. Ne Bērziņš tā viegli ietekmējams, ne prezidentam tāda vara. Tie, kas domā, ka Zatleru Saskaņai vajadzētu atbalsīt «stabilitātes vārdā», nav iedomājušies, ka Saskaņai šāda stabilitāte nemaz nav izdevīga.