Rīgas domes noteikumi par kooperāciju ar privātajiem bērnudārziem nolūkā mazināt rindu pašvaldību dārziņos ir apsveicama iniciatīva, kas gan vēl ir tāla no pilnības.
Domes līdzfinansēšanas trīs modeļi tiek pasniegti kā izvēles iespēja vecākiem. Izvēle gan nav brīva, kādu varētu sniegt vaučeru sistēma jeb principa «nauda seko bērnam» ieviešana. Izvēle ir noteiktu darbību determinēta, turklāt modeļi saglabā vecāku organizāciju kritizēto nevienlīdzīgo pašvaldības maksājumu par bērnu. Tā par bērnu, kas ir rindā pašvaldības dārziņā, bet kurš pašvaldības atsevišķu grupu iepirkuma rezultātā nonāks privātajā dārziņā, pašvaldība dārziņam maksās 125 latus. Bērns, kas būs izrakstīts no rindas pašvaldības dārziņā un apmeklēs privāto, saņems 93 latu līdzmaksājumu. Savukārt par katru Rīgā deklarēto bērnu, kas apmeklē privāto iestādi, neatkarīgi no tā, vai bērns reģistrēts rindā vai ne, vecāki kā līdz šim saņems 30 latu dotāciju. Tādējādi – ja vecāki grib saņemt lielāku līdzmaksājumu, viņiem jāveic birokrātiska procedūra – jāiestājas un jāizrakstās no pašvaldības dārziņa rindas, savukārt tie, kas uzreiz devās uz privāto iestādi, tiek apdalīti. Iespējams, ka šādi dome rīkojas ierobežotā finansējuma apstākļos, jo 93 vai 125 latu līdzmaksājums visiem bērniem tai nav pa kabatai. Tas nav mierinājums apdalītajiem vecākiem, tādēļ nebrīnītos, ka taisnība tiktu meklēta Satversmes tiesā vai mēģinājumos aplinkus ceļos saņemt augstāku dotāciju.
Pārmetumi par to, ka dome šādi atbalsta privāto biznesu, ir nevietā. Kas tur slikts – maksāt par nepieciešamu pakalpojumu, ko pati pašvaldība nespēj nodrošināt, privātajam sektoram, kurš atpakaļ maksā nodokļus, salīdzinot ar alternatīvu – privātiem auklīšu pakalpojumiem, kas lielākoties tiek apmaksāti bez jebkādiem nodokļu maksājumiem? Virkne privāto bērnudārzu krīzes laikā labi ja vilka savu kailo dzīvību, un jaunā norēķinu sistēma būs iespēja uzlabot pakalpojumu kvalitāti. Taču, zinot, ka uz privāto dārziņu atnākušie bērni izrakstīti no pašvaldības dārziņa rindas, tādējādi vecākiem vairs nav atkāpšanās ceļa, nav izslēgta uzņēmēju vēlme nopelnīt uz šīs situācijas rēķina. Cenas pieauguma starpība būtu jāsedz vecākiem, kā rezultātā liels ieguvums no domes labajiem nodomiem nebūtu. Lai vecākus nenostādītu ķīlnieku lomā, vajadzētu, piemēram, vienoties ar privāto bērnudārzu īpašniekiem par cenu kāpuma griestiem vai paredzēt iespēju cenu kāpuma gadījumā bērnam atgriezties pašvaldības bērnudārza rindā.