Pēdējā laikā augstās valsts amatpersonas aktīvi sacenšas biedēšanā, kura uzzīmēs baisāku nākamā gada iedzīvotāju un atsevišķu sabiedrības grupu materiālās situācijas ainu.
Finanšu ministrs Atis Slakteris draud ar valsts virzību uz bankrotu un algu neizmaksāšanu valsts sektorā strādājošajiem gada otrajā pusē. Valsts prezidents Valdis Zatlers tiražē valdības vīru teikto, ka nākamgad "Latviju sagaida grūtības, kuru laikā cietīs visi valsts iedzīvotāji", un no kā pacelt algas nav. Premjers Ivars Godmanis piedāvā dilemmu: paaugstināt algas un nonāvēt valsts ekonomiku, likvidēt visu valsts pārvaldi vai strādājošo algu paaugstināšanu augstās inflācijas apstākļos iesaldēt.
Bet no augstajām valsts amatpersonām gan gribētos dzirdēt nevis biedēšanu kā taisnošanos, bet gan risinājuma piedāvājumus un nopietnu analīzi, skaidrojumus par to, uz cik ilgu laiku ar šo krīzi jārēķinās, vai pēc gada tā beigsies, vai pēc tam varēs atkal atlaist "ciešāk savilkto jostu" un ieelpot dziļāk, varbūt vēl nav jāšaujas nost kredītu žņauga dēļ, kā lasām ziņās? Vienīgais, ko saka I. Godmanis, ka nākamā gada beigās krīze varētu mazināties un "mūsu uzdevums ir gādāt, lai tas nevilktos ilgāk", bet vai ir liels risks, ka tā tomēr varētu ieilgt? Kas būs tie faktori, kas izvedīs no krīzes, vai mums kaut kas jādara, vai tā beigsies neatkarīgi no mūsu rosīšanās kādu globālu pasaules procesu dēļ?
Varbūt intensīvā grūtību reklamēšana vajadzīga, lai pieradinātu sabiedrību pie domas, ka prasīt papildu naudu algu palielināšanai vai jaunām, labām iniciatīvām ir teju vai noziedzīgi? Tāds PR gājiens, lai novērstu nemierus? Ko īsti nozīmē frāze "būs grūti", vai pietiks ar atteikšanos no luksusa lietām vai tomēr "grūti" skars arī cilvēka pamatvajadzību apmierināšanu un dzīveslīmeni, kad vairs nevar normāli paēst, izglītoties, ārstēties, dzīvot siltā miteklī un justies droši? Kam būs grūti? Vai tikai valsts sektorā strādājošajiem, preču ražotājiem, pakalpojumu sniedzējiem, vai eksportētājiem, vai importētājiem, jaunu nišu meklētājiem, sociālo pabalstu saņēmējiem? Un ko valsts darīs, lai nepieļautu vispārēju iedzīvotāju histēriju, kas izpaustos jau minētajās pašnāvībās, izceļošanā no valsts, slimību ielaišanā, kuru ārstēšana pēc tam maksās vēl vairāk, vardarbības pieaugumā, tai skaitā pret bērniem, par ko Neatkarīgajai intervijā minējis Ainārs Baštiks? Kāpēc tik daudz tiek runāts uz riņķi, bet valsts nenoalgo pāris labu ekonomistu, kas uztaisa prognozi un atbild uz visiem šiem jautājumiem? Vairāk par gaidāmām grūtībām cilvēku biedē neziņa, ko pavada bailes pieņemt lēmumus, bailes kaut ko darīt. Bet, ja neviens nedarīs, tad var būt vēl sliktāk, nekā amatpersonas biedē.
Un vēl – visi gaužas tikai par materiālo labumu mazināšanos, bet nav dzirdētas rūpes par to, kādu iespaidu krīze atstās uz tautas garīgumu, kultūru, veselības stāvokli. Mani patiešām interesētu, un, domāju, arī valstsvīriem vajadzētu būt interesantai socioloģiskai aptaujai, kvalitatīvam pētījumam par to, kas būs tās lietas, no kurām cilvēki finansiālo grūtību apstākļos atteiktos pirmkārt, otrkārt un treškārt, līdz kam arī var nonākt. Vai cilvēki vēl baudīs teātrus, koncertus, lasīs avīzes, grāmatas, nodarbosies ar sportu, maksās par degvielu, lai uzturētu cilvēciskus kontaktus, lai apmeklētu kultūras pasākumus, lai ceļotu pa Latviju, atpūstos? Un vai attiecīgi neizmirs arī šo pakalpojumu sniedzēji? Ja pastāv nopietns risks, ka, piemēram, nav pieprasījuma pēc teātriem, tad varbūt jādomā, kā, neraugoties uz grūto situāciju, tomēr stutēt šo kultūras jomu, jo atjaunot gan pašu šo kultūras radītāju, gan tās patērēšanas kultūru būs grūtāk un dārgāk?