Lai gan lēmumu par pensiju samazināšanu, vienalga, atņemot piemaksas, ceļot nodokļus, mazinot ar nodokli neapliekamo minimumu vai samazinot absolūto pensijas apmēru, par politiski vieglu nevar saukt, tomēr tā ir vieglākā ceļa iešana.
Ja ne politiski, tad intelektuāli. Grūtāk būtu visaptveroši izanalizēt sabiedrības vecuma, nodarbinātības, apdzīvotības struktūru, demogrāfiskās un ekonomikas attīstības prognozes, likt to visu kopā ar plašu reformu piedāvājumu un to īstenošanu, jo skaidrs, ka bez tām drīz nonāksim strupceļā. Zem ķieģeļa jau esam pabraukuši, jautājums – griezīsim riņķī vai brauksim līdz galam. Pensiju griešana ir braukšana strupceļa virzienā, tikai nedaudz samazinot ātrumu.
Jau pirms vēlēšanām no Vienotības politiķiem solījumu nemazināt pensijas varēja izvilkt vien ar knīpstangām. Un ne bez pamata, jo premjers un viņa ierindnieki labi apzinājās sociālā budžeta straujo tukšošanos, kā arī to, ka pārskatāmā nākotnē tas vairs nepārpildīsies – nedz vairs tāda aizdotā nauda būs, nedz tās sildīta ekonomika un nodarbinātība, nedz sabiedrības vecuma struktūra. Tas, ka sociālā sistēma tās pašreizējā veidolā ripo no kalna, ir skaidrs. Sniega bumbas efektu rada augstais bezdarbs, zemās algas un mazie nodokļu maksājumi, nenoliegsim – augstais ēnu ekonomikas īpatsvars, arvien vairāk novecojošā sabiedrība: pensionāru kļūst arvien vairāk, strādājošo – mazāk, bērni dzimst mazāk, uz ārzemēm izceļo vairāk tieši jaunie cilvēki, kas ģimenes veido tur. Uztveramāki ir skaitļi, ko aplēsuši Latvijas Universitātes demogrāfijas pētnieki – Latvijā ik dienu iedzīvotāju skaits samazinās par 30 cilvēkiem, mēnesī – apmēram par tūkstoti. 1985. gadā vēl reģistrēti 39,8 tūkstoši Latvijā dzimušu bērnu, 2009. gadā – tikai 21,7, līdzīgi sarucis arī īpatsvars uz 1000 iedzīvotājiem (attiecīgi 15,4 un 9,6). Dzimstība Latvijā jau labu laiku ir viena no zemākajām pasaulē.
Kopš 1990. gada par trim gadiem palielinājies arī mātes vidējais vecums – bērniem dzimstot vēlāk, palielinās intervāli starp paaudzēm, kas nozīmē arī to, ka mūsu bērniem mūs kā pensionārus ar saviem maksātajiem nodokļiem būs jāuztur ilgāk, turklāt pensionāru kļūst arvien vairāk. Kopš 1990. gada bērnu vecumā līdz 14 gadiem skaits samazinājies par 45,9% (!) jeb par 262,7 tūkstošiem, bet cilvēku skaits virs 65 gadiem pieaudzis par 25,2% jeb par 123,7 tūkstošiem. Darbaspējas iedzīvotāju skaits sarūk un tuvākajos gados, pēc pētnieku prognozēm, saruks par apmēram 10 tūkstošiem gadā. Ņemot vērā vēl to, ka 15–64 gadu vecumā nodarbināti ir apmēram tikai 60%, varam parēķināt, kāds slogs ir jau tagad un kāds būs pēc gadiem uz strādājošajiem, lai līdztekus izglītības, infrastruktūras, veselības aprūpes, valsts pārvaldes un citu funkciju uzturēšanai spētu nodrošināt arī pensijas.
Pavērojot šos skaitļus, valdības laizīšanās ap pensiju podu ir saprotama – te ap pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, te ap pensiju samazināšanu tādā vai citā veidā. Taču atsevišķu labi situētu kungu pamudinājumi konsolidēt krīzes laikā nekonsolidētos pensionārus arī nav adekvāti. Jāatceras, ka vairumam mūsu pensionāru jau tagad pensijas ir zem iztikas minimuma vai tuvu tam, pensijas 300–500 latu – tikai 3%, virs 500 latiem – tikai 1%. Esošie pensionāri arī vēl nav paspējuši sakrāt privātajos pensiju fondos, kas noteikti jādara šodienas strādājošajiem. Pensionāriem, tāpat kā pārējiem, arī palielinās rēķini par šīs pašas valdības palielinātajām elektrības maksām, pienāk fantastiski siltuma rēķini, tāpat pieaug pārtikas cenas veikalos un jāmaksā uzskrūvētas cenas par zālēm, nemaz nerunājot par ārstēšanos, ko parasti apmaksā bērni. Vēl, ja paraugāmies dzimumvecuma struktūru, redzam, ka sieviešu vidējais vecums ir par 10 gadiem lielāks nekā vīriešu, kas nozīmē, ka virknei pensionāru ar esošo pensiju vieniem jāsedz mājokļa izdevumi, kas bieži ir neiespējamā misija.
Ilgtspējīgu, būtisku ieguvumu tikai no lielo pensiju samazināšanas gūt nevar, bet, ja valdība ķeras klāt arī pensijām līdz 200 latiem, tad tai vienlaikus ir oficiāli jādeklarē jaunā sistēmas koncepcija, ka pensionāru uzturēšana ir pamatā bērnu atbildība. Tādā gadījumā būtu jāseko arī fundamentālām nodokļu izmaiņām un pārrēķiniem atkarībā no tā, cik pensionāri katram strādājošajam uzturami. Tad mēs varbūt atgrieztos laikos, kad vairāki bērni bija ne tikai saimniecības uzturēšanas spējas formula, bet arī investīcija normālām vecumdienām. Esošajā sociālajā kopienā par bezbērnu pensionāru maksā citu pensionāru bērni.
Ja tomēr valdība un sabiedrības vairākums nevēlas lauzt šo kopienas sistēmu, tad varai jāparāda ceļš izejai no uzņemtā strupceļa kursa. Kādā veidā tā uzturēs vecumstruktūras izmainīto sabiedrību un kā sekmēs šo izmaiņu tempa palēnināšanos? Pirmkārt, kā veicinās dzimstību? Minimālie, bet ne dzimstības uzrāvienu nodrošinoši pasākumi ir Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.–2017. gadam, bet to iedzīvināšana joprojām tiek atlikta, aizbildinoties ar krīzi un budžeta konsolidāciju. Bez paralēlām reālām investīcijām šajā sabiedrības atjaunošanās galā pensiju griešana būtu valsts nodevība, akla aizdevēju prasību pildīšana, viena cauruma aizlāpīšana maisa augšgalā, radot lielāku caurumu apakšgalā.
Otrkārt, lielāks iedzīvotāju skaits bez palielinātām viņu nodarbinātības iespējām arī neatslogos sociālās sistēmas nastu. Eiropas fondu atbalstītie nodarbinātības un sociālā spilvena pasākumi ir vien īstermiņa lāpīšanās. Valdībai beidzot būtu jāsaņemas kādām drosmīgām idejām Latvijas eksporta, ražošanas vai pakalpojumu nišu atrašanā, uz ko jāorientē arī izglītības, nodokļu, uzņēmējdarbības sistēma un investīcijas. Mērķtiecīgi.
Treškārt, izvērtējot pensionēšanās vecuma paaugstināšanu, vienlaikus jāvērtē lielākais iespējamais kopējais labums. Pētījumi pierāda – jo tuvāk pensijas gadiem, jo vairāk no noteikta vecuma samazinās darba ražīgums. Tad varbūt laikā, kad ir augsts bezdarbs gados jaunāku cilvēku vidū, nav jēgas sistēmiski spiest strādāt cilvēkiem, kam šis ražīgums nav tik augsts (protams, ir izņēmumi), bet gados jaunajam maksāt pabalstus no tā paša sociālā budžeta vai, vēl ļaunāk, grūst viņu emigrācijas virzienā?
Vēl – ja mazina pensijas, jādomā par to, kā palīdzēt pensionāriem piepelnīties vai nodrošināt sevi ar iztiku. Daudziem laiks un veselība atļauj rušināties mazdārziņos – varbūt te kādu valsts vai pašvaldību programmu var iedarbināt? Nevis kā dara valdība – uzlikt nodokli sēņu, meža ogu pārdevējiem un varbūt drīz pat pašpatēriņam, bet tieši otrādi – mudināt kaut ko darīt, jo īpaši tad, ja valsts nav spējīga samaksāt izdzīvošanas cienīgu pensiju.
Nedarot neko tamlīdzīgu, neplānojot kompleksi, grābstīties ap pensijām nevar!
***
IEDZĪVOTĀJU SKAITS
Vecuma grupās (tūkstoši)
Gadi 1990 2000 2010
0–14 571,8 428,1 309,1
15–24 370,3 339,6 326,5
25–34 408,4 324,3 328,2
35–44 339,7 352,2 311,4
45–54 351,7 295,1 327,1
55–64 310,8 289,1 255,8
65+ 315,4 353,3 390,2
Avots: CSP; Depopulācija Latvijā, LU Akadēmiskais apgāds 2010