Es dotu valsts naudu nevis par katru partiju vēlēšanās saņemto vēlētāju balsi, bet gan par katru partijai piesaistīto cilvēku. Tas drīzāk ārstētu mūsu partiju sistēmas un demokrātijas kaites.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) piedāvātā koncepcija, līdzīgi kā pirms pieciem gadiem Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta priekšlikumi partiju finansēšanai no valsts budžeta, nav pareizās zāles esošajai diagnozei. Tādēļ jādomā, vai dakteris slikts vai pacients izliekas.
Kā slimības simptomi minēti partiju tieksme nelikumīgi iegūt līdzekļus, ko mediķi apzīmētu ar kleptomāniju, tieksme šos līdzekļus izlietot milzu reklāmas kampaņās, kas neizglīto vēlētājus, šaurs ziedotāju loks (no 2002. līdz 2008. gadam KNAB datubāzē reģistrētas tikai 5300 personas, kas jelkad ziedojušas partijām), sabiedrības neuzticēšanās partijām, lielo ziedotāju vēlme piedalīties valsts pārvaldē, trešo personu veikta priekšvēlēšanu aģitācija, slēptā reklāma, administratīvo resursu izmantošana… Koncepcijas autori teic, ka valsts nauda mazinātu partiju motivāciju slepeni vienoties ar ziedotājiem par atbalstu tiem caur valsts pārvaldi. Neredzu, kā valsts nauda mazinātu gan šo, gan iepriekš minēto. Drīzāk vēl pastiprinātu. Ziedotāju loks var vēl vairāk samazināties, jo partijām būs alternatīvs naudas avots, kurš turklāt partiju raustīšanā nekonkurēs ar pārējiem. Valsts nauda automātiski negarantēs nedz sabiedrības mīlestību, nedz vēlmi ar reklāmu palīdzību uzpucēt starpvēlēšanu procesā nolaistās mājas fasādi, nedz mazinās varas resursu izmantošanu, kas ir grūti juridiski izskaužama parādība un nevarētu kalpot par iemeslu valsts naudas nemaksāšanai partijām, kas pārkāpj to finansēšanas nosacījumus. Drīzāk veicinās vēl intensīvāku reklamēšanos pirms vēlēšanām, lai atgūtu iztērēto gan ar varas resursu palīdzību, gan tieši finansiāli. Tas neveicina arī partiju konsolidāciju, kas būtu tik nepieciešama, lai partijas veidotos par nopietniem ilgtermiņa spēlētājiem, bet draud vēl vairāk saskaldīt partiju ainavu. Latvijā reģistrētas 44 partijas un vēl 18, kam uzsākts likvidācijas process, tajā skaitā politiskajai apvienībai Dzimtene, kura būtu starp valsts naudas saņēmējiem, ja rosinātā sistēma (50 santīmu par katru balsi izmaksāt partijām, kas saņēmušas vismaz 2% atbalsta) būtu pielietota jau pēc 9. Saeimas vēlēšanām.
Jā, varbūt dažai labai partijai, kas turpina savu darbību arī pēc neveiksmīgām vēlēšanām, šī nauda būs atbalsts turpmākai eksistencei un aktivitātēm, sevis uzturēšanai politiskajā formā, kas ir labāka nekā politiskā apātija, bet ir arī partijas, kas tiek veidotas vienīgi kā projekts uz vienām vēlēšanām.
Manuprāt, nepamatoti ir arī runāt par to, ka izmaksājamā summa tāda simboliska vien būtu. Ja rēķina, ka reizi četros gados ir Saeimas, tikpat bieži – pašvaldību un reizi piecos gados – Eiroparlamenta vēlēšanas, tad gadā, kad tiktu maksāti visu trīs vēlēšanu rezultātu nauda, summa būtu pavisam glīta. Piemēram, Tautas partija par pēdējām Saeimas vēlēšanām saņemtu 88 740 latu, vēl vairāk – par pašvaldību vēlēšanām, 19 162 latus par EP vēlēšanām, kas būtu pāri par 200 000 gadā – tīrā peļņa bez nodokļiem! Labs bizness, par kādu uzņēmēji varētu vien sapņot! Turklāt kam? Varētu šo krupi norīt, ja nauda tiktu tērēta nevis apnīkošo reklāmu rullēšanai, bet gluži otrādi – tikai partiju ikdienas darba aktivizēšanai, partijas biedru, potenciālo biedru un sabiedrības tik trūkstošajai politiskajai izglītošanai. Tad varētu piekrist, ka valsts nauda partijām ir demokrātijas attīstībai.
Jo kas tad ir demokrātija? Īsi – tautvaldība. Vai valsts budžets daļai partiju veicinās tautas valdīšanu, kur galvenais dažādo interešu kompromisa princips ir lēmumu pieņemšana ar balsu vairākumu. Ja uz vēlēšanām aiziet apmēram puse balsstiesīgo, no kuriem vēl daļa ir politiskie analfabēti, ņemot vērā vēl to, ka vismaz trešdaļa ievēlēto paliek opozīcijā, šaubas par to, vai valda vairākuma griba, var būt pamatotas. Tuvināties vairākuma gribas pildīšanai var, pēc iespējas lielāku daļu sabiedrības iesaistot politikā, partijās, izglītojot to – valstiski atbalstot partiju izaugsmi, nevis tikai akli bērt partiju naudas maisos, tajā skaitā to, kuras pēc partiju spožas priekšvēlēšanu izrādes nespēj uzrādīt tādus darbības rezultātus, lai spētu gūt ziedotāju atbalstu.