Attieksmē pret 2. pensiju līmeņa iemaksām valdība ir pamatīgi sapinusies, un būs interesanti vērot, kādu mugurkaulu šajā jautājumā tā spēs noturēt attiecībās ar aizdevējiem.
Reiz jau tā skriemeļi izgāja no ierindas. Pirms vēlēšanām premjers Valdis Dombrovskis lika priekšā šīs iemaksas no 2% samazināt līdz nullei, piesauca Igaunijas piemēru, lai gan tur šis pasākums tika daudz kritizēts. Budžetā tā iegūtu 120 miljonus latu, un tauta, kas varbūt īsti nesaprata, ko tas nozīmē, kurai primāri bija, ka tā nav maizes atņemšana šodien, nomierinājās. Jo tas nozīmēja, ka lauvas tiesa budžeta konsolidācijas it kā tiks iznesta ar šo pasākumu, netiks mazinātas nedz pensijas, nedz skolotāju algas, iespējams, noticēja arī, ka netiks celti pamatnodokļi. Un nobalsoja par 70% optimisma pieaugumu. Nedaudz vēlāk jau sekoja pielaidīgākas runas par 0,5%, tad jau 1% iemaksu atstāšanu 2. pensiju līmenī. Beidzoties priekšvēlēšanām un sākoties reālajiem darbiem, čiks no tā vien sanāca, jo aizdevēji spēles ar 2. pensiju līmeni neatzīstot par konsolidācijas pasākumu. Bet interesanti, ka no iemaksu nepalielināšanas līdz 4%, kā bija noteikts likumā, iegūtos 45 miljonus latu valdība gan ierēķināja budžeta konsolidācijā! Pretēji aizdevējiem, kas jau uzreiz pēc budžeta pieņemšanas prasa to grozīt un vēl ietaupīt aptuveni tādu pašu summu – 50 miljonus latu.
V. Dombrovskis intervijā Neatkarīgajai jau atzina, ka "neapšaubāmi, tajā (iespējami lielākā 2. pensiju līmeņa iemaksu noteikšanā) iesaistījies banku lobijs". Tad jau sanāk, ka banku lobijs ir arī apstrādājis Vienotību, premjeru ieskaitot, ja reiz tā atkāpusies no saviem priekšlikumiem, kurus uzskatīja par "mazāk sāpīgiem" iepretim būtiskai sociālā budžeta izdevumu mazināšanai vai sociālās apdrošināšanas likmes celšanai (V. Dombrovskis augustā). Sociālās apdrošināšanas likmi valdība ar 2011. gadu paceļ par 2%, tātād izvēlas arīdzan vienu no sāpīgākajiem risinājumiem. Banku lobija dēļ? Būs interesanti pavērot, kā šīs valdības prioritātes izpaudīsies, meklējot vēl 50 miljonus.
Var jau būt, ka kāds to uztver kā kompromisu ar bankām un to aizstāvjiem aizdevēju personā – nedz samazinājām, nedz pacēlām, kā to vajadzēja saskaņā ar likumu. Ja tā, tad jājautā, ko pretī solījušas bankas un aizdevēji un ko vispār valdība prasījusi? Vai tā panākusi no bankām, piemēram, apņemšanos atsākt uzņēmējdarbības kreditēšanu, jo īpaši ņemot vērā to, ka, pēc ekspertu aplēsēm, brīvās naudas bankām netrūkst? Vai tieši otrādi – valdība šo uztvērusi kā banku piekāpšanos, kādēļ tagad tiek noraidīti priekšlikumi par lielāku banku finanšu stabilitātes nodevu, Valsts kases dalības atjaunošanu 2. pensiju līmeņa pārvaldīšanā? Citastarp, Valsts kase no šīs spēles tika izslēgta pirmās Aigara Kalvīša valdības laikā, priekšlikumu šo spēlētāju atkal ielaist tirgū, kurā bez īpašas atbildības par pensiju naudas ieguldījumu ienesīgumu saimnieko komercbankas, pērn noraidīja arī V. Dombrovska valdība.
Iespējams, PLL priekšlikumā saglabāt likumā iepriekš paredzētās 2. līmeņa pensiju iemaksas nav tik daudz banku lobija, cik vēlme iekost V. Dombrovskim, kura vārds savienojumā ar jēdzienu pensijas jau ir reakciju katalizējošs. Tiesa, dedzīgā debatētāja Andra Šķēles biogrāfijā ir tāds pats traips – 1999. gada lēmums neizmaksāt pensijas strādājošajiem pensionāriem, ko 2002. gadā Satversmes tiesa atzina par antikonstitucionālu. Budžeta debatēs A. Šķēle pārmeta valdībai, ka tā atkal grib pārkāpt Satversmi, samazinot pensijas, šoreiz – "mūsu bērnu un mazbērnu pensijas".
Jāpaskaidro, ka 2. pensiju līmeņa mērķis ir uzkrāt naudu konkrētā iemaksu veicēja pensijai. Jo mazāka likme, jo mazāks uzkrājums. Skatoties uz šodienas vairuma pensionāru dzīves līmeni, reti kurš sapņo par šādām vecumdienām, tāpēc vēlme par tām parūpēties spēka gados ir tikai apsveicama, jo īpaši ņemot vērā šodienas bērnu – nākotnes pelnītāju, sociālās sistēmas uzturētāju – deficītu. No otras puses, nez vai nākotnes pelnītāju skaitu vairotu 45, 60 vai 120 miljonu latu, kas tiktu ieguldīti nākotnes pensijās, atņemšana šodien citiem sociālās sistēmas dalībniekiem, piemēram, jaunajiem vecākiem. Nākotnes labklājība pret šodienas iztikšanu. Nedrīkst gan ignorēt to, ka pensija ir katra cilvēka īpašums, un, pirms no tā ko atņemt, vajadzētu gan pajautāt arī īpašniekam. Jautājums tiešām diskutabls, vienam svarīgāks viens, citam – otrs. Interesanti, kādus argumentus valdība piemeklēs gadījumā, ja jau pēc neilga laika tā piekāpsies aizdevēju prasībām.
Pašlaik par debatējamāku koalīcija atzīst priekšlikumu šo pensiju fondu naudu ieguldīt tikai Latvijas uzņēmumos. Šāds ieteikums iepriekš izskanējis arī no ekonomistiem, piemēram, Jāņa Ošleja. Gan politiķi, gan eksperti jau minējuši un, ja labi pacenstos, gan atrastu jau esošus uzņēmumus, gan varbūt jaunveidojamus, jomās, kur naudai būtu atdeve, bet ekonomikai – temperatūras kāpums. Lai arī jau pašlaik vairāk nekā puse līdzekļu tiekot ieguldīti Latvijā, kā pauda Andris Bērziņš, lielas ietekmes uz ekonomiku nav, jo apmēram puse tiekot guldīti vērtspapīros, otra puse – depozītos.
Politiķiem, kas pirms vēlēšanām solīja ekonomikas augšupeju un optimismu, šā ekonomikas sildīšanas veida receptēm jau vajadzēja būt gatavām, nevis tagad atgaiņāties ar vāri tveramiem solījumiem kaut kad "debatēt". Ja ekonomikas sildīšana paliks tikai debašu un priekšvēlēšanu solījumu stadijā, parāda atdošanai kārtējo reizi nāksies šņāpt. Šņik, šņak.