Lai 2012. gada budžetu varētu konsolidēt, vairs neceļot nodokļus, valdībai pēc 2011. gada budžeta pieņemšanas beidzot būtu nopietni jāpievēršas izdaudzinātajām "strukturālajām reformām". Pašlaik gan politisko gribu te nevar ieraudzīt.
Jaunā laika – Vienotības līderi kārtējo reizi samelojās, solot 2/3 budžeta konsolidācijas veikt uz izdevumu samazināšanas rēķina, bet sanāca, atkal uzkraujot lielāku nodokļu un nodevu nastu. Finanšu ministrs Andris Vilks šo Vienotības priekšvēlēšanu solījumu kodu atkārtoja, jau, būdams ministrs, un tikai budžeta nobeiguma fāzē valdībā secināja: ups, nesanāca! Neesot iepriekš iepazinies ar skaitļiem. Bet, ja viņš nebija iepazinies ar skaitļiem, kas ļāva apgalvot, ka šīs 2/3 no izdevumu samazināšanas būs? Labi, A. Vilks ir jaunpienācējs politikā, bet premjeram Valdim Dombrovskim gan bija zināmi cipari, tajos vien viņš runā! Vai Dombrovskis meloja apzināti, vadoties no JL principa – "kā varēja nesolīt?", vai tomēr viņam bija izdevumu mazināšanas plāns? Ja bija, kas traucēja to realizēt? Gribas trūkums, mugurkaula problēmas, hroniska valdības mazspēja, bailes nostāties pret ierēdniecību, nozarēm vai varbūt neticība paša valdības ilgtspējai?
Drīzāk jau izskatās, ka konkrēta plāna nav, jo būtiska izdevumu mazināšana nevar notikt bez valsts pārvaldes un sabiedriskā sektora reformām, funkciju audita un to pārkārtošanas ne tikai vienas ministrijas ietvaros, bet raugoties uz visu valsts pārvaldi sistēmiski. Kaut kāds funkciju audits valdības paspārnē ir veikts, kaut kas ietaupīts, bet joprojām nopietnai reformēšanai ķerties klāt nevēlas. Uz Neatkarīgās jautājumu LTV 100. panta preses klubā, kad tad beidzot valdība ķersies klāt lielajām reformām, lai ar to rezultātiem jau varētu rēķināties 2012. gada budžetā, V. Dombrovskis pauda, ka "pie lielajām reformām sen jau esam ķērušies klāt", īstenotas reformas pamata un vidējā īzglītībā, ieviests princips "nauda seko skolēnam", veselībā – "māsterplāns". Savukārt augstākajā izglītībā reformas bremzējot tas, ka "politiskie sabiedrotie ne sevišķi vēlas šajā virzienā skatīties". Par reformu buksēšanu augstākajā izglītībā saprotamu iemeslu dēļ nozare pati nevar rast kopsaucēju, tāpēc, kā norādījis arī Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra, nepieciešama politiskā griba, politiskais uzstādījums, kura trūkst. Te jāatgādina, kam tad premjers pērn uzticēja vadīt darba grupu reformu izstrādei augstākajā izglītībā un zinātnē? Savam "politiskajam sabiedrotajam", ekonomikas ministram Artim Kamparam (JL)! Stratēģiski varbūt arī pareizi, jo grūti prasīt gan no augstskolām, gan no Izglītības un zinātnes ministrijas, lai tās pašas brīvprātīgi sevi "konsolidē" – pārāk daudz interešu konfliktu, atkarību, saistību. Taču arī šāda izvēle rezultātu nav devusi.
Pie "daudzajām lietām, kas turpinās", premjers min atbalsta funkciju centralizāciju, vienas pieturas aģentūras ieviešanu, plašāku epārvaldes un epakalpojumu izmantošanu. Ne vārda par konceptuālu redzējumu, piemēram, par to, no kādām funkcijām, no kādām birokrātiju audzējošām prasībām valsts varētu atteikties.
Ministriju centrālie aparāti, pēc premjera teiktā, esot samazināti par apmēram 30%, bet vienīgā no nākamā gada likvidējamā ministrija – RAPLM – arī bija vairāk sagadīšanās līdz ar Tautas partijas aiziešanu no valdības, cik mērķtiecīga plānošana.
Simptomātisks ir pagājušajā nedēļā valdībā pieņemtais ziņojums "par Latvijas apstākļiem piemērotāko ministriju skaitu un pārvaldes organizāciju...", kas kopā ar nākamā gada budžeta projektu iesniegts parlamentam. Pēc satura spriežot, nekādi nopietni nolūki attiecībā uz reorganizāciju nav bijuši, vien vajadzība ievilkt ķeksīti, izpildīt likumu, kas prasa vienlaikus ar valsts budžeta likumprojektu šādu ziņojumu iesniegt.
Tajā valdība atsaucas uz kopdarbu ar sociālajiem partneriem, apgalvojot, ka "diskusijas rezultātā netika gūts atbalsts ministriju struktūras izmaiņām". Piebilde, ka priekšlikumi par ministriju struktūras izmaiņām gan no sociālo partneru, gan atsevišķu partiju puses bijuši komplektā ar atgādinājumu, ka valdība ir tā, kas var te ko reorganizēt, labi parāda, kas ko vēlas un kas nevēlas. Vēl ziņojumā rodama tāda dziļa doma – "Latvijā ministriju skaits atbilst Ministru kabineta sastāvam jeb ministru skaitam". Kā gan var samazināt ministriju skaitu līdz 12, 10 vai kā, piemēram, Šveicē, līdz 8, ja mums ir 13 ministri+premjers?! Neloģiski, vai ne? Varbūt varētu vienīgi, nesamazinot ministriju skaitu, samazināt ministru skaitu, piemēram, visu varošajam Ģirtam Valdim Kristovskim uzticot ne tikai ārlietu, bet arī ekonomikas ministra amatu, varbūt arī aizsardzības, ja vien šo kursu viņš jau nebūtu apguvis.
Ziņojuma autori – VK augstākā ierēdniecība – atsauc atmiņā Kultūras ministrijas un IZM apvienošanu 1995. gadā, kas esot izrādījusies formāla un kultūrai kaitīga; veselības jomas esamību Labklājības ministrijā līdz 2002. gadam, kuru apvienošana nav vēlama veselības prioritātes un šajā jomā veicamo reformu dēļ. Lai gan ziņojumā mēģināts klasificēt ministrijas pa grupām, spriedelēts par varbūtējiem konfliktiem starp atšķirīgiem valsts politikas mērķiem, apvienojot kādas ministrijas, lasot to, nepamet doma, ka ziņojuma patiesais mērķis ir atrast pamatojumu reorganizācijas neveikšanai.
Nevēlēšanās reorganizēties, starp citu, tiek pamatota ar tādu jēdzienu kā "institucionālā atmiņa", ar pārkārtošanai nepieciešamo laiku un papildu resursiem. Varam tikai secināt – ja nākamā gada budžetā šie "papildu resursi" reorganizācijai nav ierēķināti, tad nebūs arī pašas reorganizācijas, un sekojoši – arī 2012. gadā no izdevumu mazināšanas čiks vien sanāks. Atkal paliek nodokļi, kuru celšanu Latvijas Banka vērtējusi kā pilnīgi nepieņemamu un neiespējamu, jo griesti jau ir sasniegti. Tad varbūt devalvācija? Katrā ziņā tā būs cena par valdības nekā nedarīšanas politiku.