Veikalu darba laika ierobežošana ar varas dekrētiem nav nekas ārkārtējs. Šāda prakse sastopama atsevišķās valstīs un sakņota noteiktā argumentācijā, mērķī, ideoloģijā.
Spriežot par tās ieviešanu vai neieviešanu Latvijā, jāvērtē prioritātes un iespējamie rezultāti konkrētajā laikā un vietā, un izskatās, ka šāda iniciatīva pašreiz tiešām būtu nevietā.
Lai gan priekšlikums par lielveikalu durvju slēgšanu svētdienās nav noformējies likumprojekta vai kāda oficiāla priekšlikuma veidā, vien izskanējis no ZZS valdes locekļa un Zaļās partijas līdzpriekšsēdētāja Viestura Silenieka mutes kā prātula, tas sašūmējis veikalniekus un piesaistījis mediju uzmanību. Varas partijas augsta amatpersona taču! Pēc Silenieka domām, lielveikalu slēgšana svētdienās radīšot papildu iespējas vietējiem ražotājiem un mazajiem veikaliem, veicināšot ekonomisko izaugsmi.
Diskusijās piesaukts Vācijas piemērs, kur veikali svētdienās slēgti. Vācija turklāt slavena ar speciālu likumu, kas noturējies apmēram 40 gadu, ar striktu veikalu slēgšanas laika regulējumu. Pēc pirmo lielveikalu parādīšanās to piecu stundu darba laika ierobežojums svētdienā tika noteikts jau 1891. gadā, bet 1900. gadā visā Vācijā stājās spēkā pirmais veikalu slēgšanas likums (Ladenschlussgesetz), kas vēl striktāks kļuva 1919. gadā, veikalu darba laiku darbdienās nosakot, ilgākais, no plkst. 7 līdz 19 (pirms tam no 5 līdz 21), svētdienas – brīvdienas. Pēckara Federatīvajā Vācijā 1957. gada likums vēl par pusstundu saīsināja veikalu darba laiku darbdienās, bet sestdienās – tikai līdz 14. Konstitucionālā tiesa sūdzības noraidīja. Ik pa laikam tika noteikta garā sestdiena līdz plkst. 18, svētdiena – neaizskarama. Vairāk nekā 30 gadu likums netika mainīts, līdz beidzot liberalizēts 1989. gadā ar garajām ceturtdienām, 1996. gadā ar darbdienu darba laiku līdz plkst. 20, sestdienās – līdz 16, kas tika pastiepts vēl par četrām stundām ar 2003. gada likuma grozījumiem.
Šī nemitīgā stīvēšanās un stundiņu piemešana liecināja par tradīciju un ideoloģijas pastāvīgo cīņu ar patērētājsabiedrības attīstības izpausmēm un brīvās tirgus ekonomikas principiem. Bet ieviests likums pēc kara tika ilggadējā ekonomikas ministra (1949–1963) Ludviga Erharda sociālās tirgus ekonomikas (Soziale Marktwirtschaft) koncepcijas ietvaros, ko paši vācieši uzskatīja par trešo ekonomikas attīstības ceļu starp liberālismu un sociālismu. Tas bija noteikts valsts attīstības redzējums – brīva tirgus ekonomika, bet valstiski uzraudzīta, regulēta, lai nodrošinātu konkurenci un ar brīvā tirgus ierobežojumiem tur, kur tas rada nevēlamas sociālās sekas. No tās pamatnostādnes, ka centrā atrodas cilvēks, ka brīvā ekonomika nevar novest pie ekspluatācijas, arī izrietēja Veikalu slēgšanas likuma pieņemšana. Viens no galvenajiem veikalu darba laika ierobežošanas argumentiem bija darbinieku tiesības uz brīvo laiku, turklāt lielveikalos lielākoties nodarbinātas sievietes, kuras tāpat ir noslogotas arī mājsaimniecībā; baznīca iestājās par ģimenes kopā būšanas tradīcijām svētdienās. Tomēr pastāvīgā likuma drupināšana no abām pusēm – veikalniekiem un pircējiem – līdz ar labklājības pieaugumu, patērētāju paradumu maiņu, strādājošo tiesību nostiprināšanu virknē citu likumu, izraisīja Veikalu slēgšanas likuma kapitulēšanu, un līdz ar federālo reformu 2006. gadā šīs veikalu darba laika noteikšanas tiesības tika deleģētas pavalstīm, kas lielākoties to arī aktīvi izmantoja, lai pagarinātu darba laiku. Lai gan svētdienas un svētku dienas joprojām ir diezgan aizsargātas, ir lielveikali, jo īpaši lielpilsētās, kas strādā arī svētdienās, tiesa, ne visās.
Krīzes laikā Vācijas pavalstīs arī diskutēts par lielveikalu darba laika regulēšanas nepieciešamību vispār, arī Latvijā nedrīkst aizmirst, ka joprojām esam ekonomikas bedrē, tūlīt konsolidēs budžetu, vēl vairāk samazinot iekšējo patēriņu un saspiežot ekonomiku. Lielveikalu slēgšana svētdienās arī samazinātu iekšējo patēriņu, jo, kā atzīst tirgotāji, brīvdienas viņiem nodrošina pat pusi no apgrozījuma, un nez vai visu to, ko pircēji tērē svētdienās, tie iztērēs citā dienā un citā – mazajā veikaliņā. Turklāt nez vai ģimenēm ar bērniem Rīgā alternatīva būs mazie veikaliņi, pie kuriem nevar novietot automašīnas. Vai tas ir labākais laika pavadīšanas veids svētdienā, ir cita diskusija, bet tikai ar veikalu slēgšanu cēlākām nodarbēm tos, kam tās neiet pie sirds, nepievērsīs. Bet tie, kam svētdienas dievkalpojums būs svarīgs, uz to aizies un, ja vajadzēs, pēc tam arī iepirksies. Arī no darbinieku viedokļa svarīgāk par obligāti izejamo svētdienu šobrīd ir saglabāt darba vietas, bet to vairāk ir lielveikalos nekā mazajos ģimenes veikaliņos. Kā tos atbalstīt – būtu jāatrod cits veids – stimulējot tos, piemēram, ar nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm, patriotismu veicinošām kampaņām, aicinot iegādāties dažkārt mazajos veikalos biežāk pieejamos Latvijas produktus, nevis jāvēršas pret kādu citu uzņēmēju grupu, riskējot iekost citā pirkstā – samazināt ieņēmumus valsts budžetā no pārdoto preču PVN, no darbinieku algām ar visām no tā izrietošajām ietekmēm. Turklāt jāņem vērā strauji zeļošā interneta joma – varbūt šopaholiķi svētdienās slēgto Latvijas lielveikalu vietā iepirksies ārvalstu interneta vietnēs? Ja lielveikalu slēgšana domāts kā tirgus pārdales instruments, tad gan vietā būtu diskusija par to, ciktāl akceptējama ir pieaugošā valsts loma ekonomikā, par ko krīzes kontekstā daudzviet tiek diskutēts, atzīstot galēja liberālisma kļūdas. Bet valsts loma Latvijā svarīgāka citos, nozīmīgākos jautājumos, piemēram, banku sektora darbības regulēšanā, eksporta, nišu produktu, darba vietu radīšanas atbalstā, investīciju piesaistē, sociālajā, izglītības, demogrāfijas politikā u.tml.
Tas gan nenozīmē, ka par šo ideju nevar diskutēt, bet varbūt citā laikā, ar konkrētākiem mērķiem, skaidrākām ideoloģijām un piedāvātām alternatīvām. Tā ir iespēja īstenot kaut kādu politiku, ideoloģiju, ja tāda ir. Bet ar to partijām tā pašvakāk, tāpēc arī peldam pašplūsmā, kurš ko skaļāk nobļauj, nolobē, to arī akceptē. Lai tā nebūtu, arī Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājam vajadzētu priekšlikumus izsvērt rūpīgāk un izanalizēt pamatīgāk, lai vārda zaļā nozīme neasociētos ar negatavu, nenobriedušu – zaļu ideju izmešanu izplatījumā.