Sekojot līdzi tam, kas notiek ap 2010. gada budžeta veidošanu, pārņem sajūta, ka šī izrāde reiz jau redzēta. Aktieri tie paši, scenārija līkloči līdzīgi. Vai arī nobeigums būs tāds pats? Skumjš.
Pēc dažādu variantu vētīšanas valdība pieņēma lēmumu nākamā gada budžeta izdevumus samazināt par 275 miljoniem latu. Dažs varbūt atviegloti nopūtās, uzzinot, ka tie nav iepriekš iezīmētie 500 miljoni ar visām no tā izrietošajām potenciālajām sekām. It kā jau lēmums bija pieņemts, izspriests, ko var, ko nevar, ministri izstrīdējušies krustu šķērsu, daža nodokļa ieviešana izbrāķēta, cita – konceptuāli atbalstīta, kaut kāda vienošanās panākta, pensijas nosargātas, validols aptiekās vēl palicis... Tomēr daudzi neticīgie ar bažām gaidīja, kas notiks tālāk.
Un ilgi nebija jāgaida. Tikko kāju Latvijā spēra starptautisko aizdevēju misija, cilšu kari atsākās, pārmetoties pat uz nemieriem vienas cilts iekšienē. Finanšu ministrs Einārs Repše (JL) pēc tikšanās ar aizdevējiem kaut kur pačukstējis, ka nākamā gada budžetu nākšoties tomēr cirpt līdz 500 miljoniem, Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis demonstrēja savu ierēdniecisko sargsunismu un uzticību citas partijas ministram, atkal steidzot noplūdušo informāciju degradēt līdz nenopietnu baumu līmenim. Arī premjers Valdis Dombrovskis (JL) publiski sludina pārliecību par 275 miljoniem kā pietiekamu samazināmo summu.
Tā kā ir skaidrs, ka košera kaušana vien nepieciešamo fiskālo efektu nedos, Dombrovskis vēl nesen Saeimas noraidīto nekustamā īpašuma nodokli dzīvojamajai platībai mēģina iestūķēt budžetā pa citu spraudziņu – kā zemes nodokli 1–1,5% no tās kadastrālās vērtības. Arī par sociālās apdrošināšanas iemaksas likmes palielināšanu jau nākamgad premjers paspēj izrunāties. Lai arī priekšlikums izteikts pēc koalīcijas partiju kopsēdes, neizskatās, ka tam būtu atbalsts, pat paša partijā. Labklājības ministram Uldim Augulim (ZZS) par to nav ko teikt, jo priekšlikums neesot apspriests, Repše neatbalsta, arī paša premjera partijas valde to noraida, jo neesot pieļaujama nodokļu sloga palielināšana darba tirgum vispār. Tāpat pensiju turpmāka samazināšana arī neesot pieļaujama – politiķi cenšas pārkliegt cits citu, aizstāvot lielāko elektorālo grupu. Bet kā segt sociālā budžeta deficītu? Lai domā Augulis! No Repšes šo frāzi dzirdējām jau iepriekš, veidojot šā gada budžeta grozījumus, gan neskaitāmas reizes tagad. Ak nevar vairāk par 40 miljoniem no pabalstiem nogriezt, arī to pašu darot antikonstitucionāli? Viņa problēma! Lai domā neizdomājamo, arī ja vajadzēs ne tikai 92 miljonus izspiest, bet varbūt vēl tikpat. Protams, rēķinoties ar lielo koalīcijas partneru politiskajām nostādnēm par neskaramajām sociālajām grupām, ko, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, nevar nerespektēt.
Kaut ko stipri līdzīgu valdība ar Finanšu ministriju priekšgalā izpildīja tik ļoti nesen, ka vajadzētu pakaunēties no plaģiātisma. Šā gada budžeta grozījumi, kas sākotnēji iesniegti Saeimā ar 9,2% deficītu, noliegums kaut pirkstu piedurt pensijām un to kaunināšana, kas par to ierunājās, Finanšu ministrijas pasakas, ka publiskajā telpā varbūt nonācis "iedzīvotāju iesūtīts ierosinājums ministrijai"... Beigās 500 miljoni tika cirsti pēc galvenā kritērija – ātrums, nevis kvalitāte, efektivitāte. Tā vien izskatās, ka arī aiz pašreizējās ilgās mīņāšanās uz vietas ap reformām, funkciju auditiem slēpjas nespēja vai negribēšana tās īstenot, kas tiks aizstātas ar kārtējo aklo ciršanu, sakot, ka vairs jau nav laika, jo vajag ātri dabūt tos 500 miljonus, citādi naudu nedabūsim. Un jūs taču negribēsiet, ka nedabūjam naudu, jo tādā gadījumā pensiju, pabalstu, valsts apmaksātas veselības aprūpes nebūs vispār. Šo kompromisu mākslas pusi valdība, šķiet, prot izmantot tīri labi, bet ne to, kur tā jāizmanto starp valdības ministriem.